Mūsu valstī darbojas vesela rinda organizāciju, kas reklamējas kā palīdzības, žēlsirdības, aprūpes, labdarības un kādas tik vēl.
Mūsu valstī darbojas vesela rinda organizāciju, kas reklamējas kā palīdzības, žēlsirdības, aprūpes, labdarības un kādas tik vēl. Gan valstiskas, gan nevalstiskas, gan laicīga, gan reliģioza rakstura. Daudz dzirdēts arī par humāno palīdzību, taču ar roku taustāma redzēts maz. Klīst baumas, ka dažs labs humānās palīdzības dalītājs esot krietni aptaukojies. Lielākā daļa palīdzības organizāciju tā vietā, lai tiešām palīdzētu grūtdieņiem, izvelk savu nēzdodziņu un noslauka līdzjūtības asariņu. Vienīgais, ar ko neskopojas, tie ir labākas nākotnes solījumi. Nu akurāt pēc Veidenbauma: «Tik pacieties, debesīs labāk’i būs…» Cietsirdība, vienaldzība pret invalīdiem, vientuļiem pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm un smagi slimajiem zeļ un zied melniem ziediem.
Tomēr ir organizācijas un cilvēki, kas patiešām daudz dara, lai reāli palīdzētu un atvieglotu smago ikdienu dzīves pabērniem. No šiem gaišajiem sevišķi gribu atzīmēt Daugavas Vanagu pārstāvi Oskaru Vizuli, Jelgavas domes deputātus Aļģimantu Burbu un Pēteri Skudru, Latviešu strēlnieku apvienības Jelgavas nodaļas vadītāju Viktoru Valaini, televīzijas ateljē vadītāju Šušpanovu, pasta darbinieci Valdu Dārznieci, bijušos DET darbiniekus pensionārus zemessargus J.Eglīti, F.Šemetu un I.Hercogu un vēl – «Zemgales Ziņu» redakciju. Šie cilvēki nesavtīgi palīdz un balsta tos, kam klājas grūti. Lai viņiem veselība, spēks un sirsnīga pateicība. Cita nekā jau mums nav ko dot.
Dziļā cieņā – Imants Liekniņš, pensionārs invalīds
