Reizēm, kad apnīk troksnis, kņada un stress, pametu visu un aizkāpju ciemos pats pie sevis. Iekārtojos krēslā iepretī akvārijam, kur jau gaida bariņš zivtiņu, pieplakušas savas stikla jūras sieniņai.
Reizēm, kad apnīk troksnis, kņada un stress, pametu visu un aizkāpju ciemos pats pie sevis. Iekārtojos krēslā iepretī akvārijam, kur jau gaida bariņš zivtiņu, pieplakušas savas stikla jūras sieniņai.
Kurš gan nezina, ka zivis ir mēmas. Un savukārt kas gan var būt patīkamāks par netraucētu sarunu ar gudru cilvēku? Tāpēc prātuļoju pats ar sevi, šoreiz par akvārijiem.
Vai tā tu, vecīt, pildi mazo pārtikas programmu? Papildini pārtikas rezerves?
– O, nē. Zivtiņas man iepatikās jau bērnībā. Nevarēja neiepatikties: man bija veca, dikti pļāpīga tante, viņai bija maza istabiņa, kurā dzīvoja četri cilvēki un vēl zivis – sešos akvārijos! Vari iedomāties, ka zivis ar savu klusēšanu man patika daudz labāk…
Es gan piederu pie tiem, kas zivis labāk redz zupā, uz pannas vai, sliktākā gadījumā, konservu kārbā. Taču, ja gribētu sev tādus smukus «mēmulīšus», ar ko būtu jāsāk?
– Katram, kas grib turēt zivtiņas, jālasa speciālā literatūra, citādi neveiksies. Akvārijā jābūt sabalansētam zivju un ūdensaugu daudzumam, lai zivis justos labi. Piemēram, ir zivtiņas, kas noēd zaļumus no akvārija sienām, citām garšo virs ūdens izveidojusies plēve, vēl citām – infuzorijas. Ja vajadzīgo zivju vairs nav, akvārijs sāk aizaugt, ūdens kļūst netīrs. Jo mazāks akvārijs, jo vairāk darba, bet lielie paši sevi uztur: zivis un mazie gliemeži to sakopj.
Un kā tu par zivtiņām rūpējies?
– Patiesībā es to nedaru vispār, to dara sieva un meita. Jāzina pārāk daudz sīkumu, kas man šķiet pārāk ķimerīgi, lai gan atzīstu, ka svarīgi. Kāds kaimiņš, piemēram, (lai tām nesaltu) pielēja akvārijā karstu ūdeni… Domāju, ka tad jau labāk – zupā uzreiz, jo krasa temperatūras maiņa daudzām zivīm ir nāvējoša.
Kādas zivtiņas tev ir?
– Interesantu ir samērā daudz, bet nav, piemēram, četracu zivs. Tai gan ir tikai divas acis, taču it kā sadalītas divās daļās. Ar divām pusacīm pēta, kas notiek ūdenī, ar divām augšējām blenž debesīs. Par to esmu tikai lasījis. Vispār grāmatas par zivīm ir daudz aizraujošākas par romāniem, par politiķu pļāpāšanu nemaz nerunājot.
Ar ko tu baro savu zemūdens ganāmpulku? Vai tam pietiek ar pašapgādi?
– Dodu dažādu barību. Veikalā pērku speciālu maisījumu. Bet vasarā ar meitu dodos medībās: vajadzīgs smalks tīkliņš (der paštaisīts, no kaprona zeķes), brienam pa peļķēm, ķeselējam. Trāpās kāds knislis, kāpurs, vardulēns… «Kapteiņa Granta bērnus» esi lasījis? Lūk, arī pats sev reizēm atgādinu Paganelu.
Klau, bet ko zivis dara naktīs?
– Guļ, iedomājies! Turklāt katra citādi: vienas uz grunts, citas it kā karājas ūdenī. Acis gan ciet netaisa, laikam katram gadījumam, lai nenobītos no tumsas. Bet esmu lasījis par zivīm, kas tomēr guļot acis aizver. Starp citu, naktīs zivīm dzīvdzemdētājām dzimst zivtēni.
Tavas zivteles šaudās tik žiperīgi. Vai tās nekad nesirgst?
– Žiperīgas ir tāpēc, ka ap šo laiku pieradušas našķoties. Bet par slimībām – taisni brīnums, cik daudz dažādu kaišu var būt tādām sīkaļām. Dažas necieš kaut nedaudz vēsāku ūdeni, un, ja to piedzīvo, tām uz lūpām rodas kaut kas balts – kā maziem bērniem piena sēnīte. Iesnas, vienvārdsakot. Reiz zivtiņai nokrita… aste. Paskatījos ar lupu, ieraudzīju sīkbūtnes un parazītus. Vienkārši ņēmuši un nokoduši! Visizplatītākās ir sēnīšslimības, un infekciju akvārijā var ienest kaut vai ar netīrām rokām. Tāpēc pirms zivju barošanas rokas noteikti jāmazgā.
Ja nu tomēr slimība klāt?
– Var ārstēt tāpat kā cilvēkus – arī ar antibiotikām un citām zālēm. Tas gan jādara ar mēru, reiz vienu zivi gandrīz noindēju – biju pārdozējis zāles… Jā, protams, zivīm nelīdz plāksteri un arī alkohols ir nāvējošs.
Un kā ir ar zivju vairošanos nebrīvē? Kā norit kāzu laiks? Reiz, siļķi ēdot, uzdūros ikriem, nodomāju: ek, nebūtu sālīti, iemestu akvārijā, un tur drīz būtu vairāk zivju nekā centrāltirgus paviljonā.
– Tā gluži nav. Kāzu laikā zivtiņas kļūst nemierīgas, dzenā viena otru, kaujas…
Kas mīlējas, tas ķīvējas?
– Kā tad, gluži kā cilvēki. Reiz kāda mātīte, nezinu kādēļ, nepieņēma tēviņu, bet citai bija vairāki metieni arī tad, kad tēviņš jau bija miris. Ir tādas zivis, kuras «mīlējas» tikai vienreiz, bet pēc tam dzemdē un dzemdē – pat trīs četras reizes. Vienā metienā ir no 15 līdz 18 mazuļiem. Tie gan uzreiz jāizvelk no akvārija, citādi citām zivīm būs našķis.
Zivju ikrus var atrast dažādās vietās – aiz akmens, uz stikla, ūdenszālēs. Ir tēviņi, kas izdētos ikrus salasa un saliek paša taisītā ligzdiņā. Ir arī tādi, kas netiek galā ar saviem pienākumiem: piemēram, mātīte izmet ikrus, bet tēviņš nav gatavs tos apaugļot. Dažu sugu mātītes tādās reizēs dusmīgi uzbrūk tēviņiem un sit, līdz nabagam spuras paliek kā lupatas. Vēlāk gan tās ataug.
Barot, ķert pa puspasaules peļķēm barību, tīrīt, pieņemt dzemdības – vienvārdsakot, kopt zivtiņas – vai tas tomēr nav pārāk apgrūtinoši?
– O, nē, ja ir interesanti. Ja neinteresē – labāk ej gulēt. Bet mani akvārijs nomierina. Atceries Jūļa Mūļa klasisko penteri «Agrāk paģiras vien bija, /Tagad – stress un depresija»? Lūk. Stresu akvārijs noņem. Atliek dažas minūtes pavērties akvārijā, un atkal – «o`key». Bet visvairāk prieka, protama lieta, akvārijs sagādā bērniem. Ne katrs var atļauties dresētu ziloni, mērkaķi vai vismaz suni. Zivtiņas nemaksā dārgi un arī vietu neaizņem. Esmu novērojis: tiešām nepazīstu nevienu sliktu cilvēku to vidū, kam ir akvārijs.
Domāju, tu nekļūdies. Īpaši man patika apgalvojums – zivis nomierina. Gar tavu akvāriju vajadzētu nostaigāt visiem neapmierinātajiem jelgavniekiem, tad pāries dusmas par ūdens un apsildes, par darba un naudas trūkumu. Vajadzētu arī Rīgā pie Ministru kabineta uzrīkot grandiozu akvāriju, arī Vecrīgā pie Saeimas. Kārtības un sakarīgu likumu mums maz, tauta tā «streso» un lec laukā no biksēm. Bet, ja būs akvārijs un tajā vēl arī zivis, piketētāji relaksēsies, nomierināsies un izklīdīs. Ministru kabineta un Saeimas gudrīši varēs raudzīties laukā pa logiem zivtiņu blāvajās acīs un – priecāties par klusumu: tātad visi apmierināti, viss kārtībā.
