Pirmie, kas vērsa uzmanību uz to, ka ierēdnis nav pasaules naba, bija ķīnieši. Tas notika pirms 1000 gadiem.
Pirmie, kas vērsa uzmanību uz to, ka ierēdnis nav pasaules naba, bija ķīnieši. Tas notika pirms 1000 gadiem. Toreiz kā pašsaprotamu uzskatīja ierēdņa amata pārmantošanu no paaudzes uz paaudzi. Turklāt kā galvenais kritērijs ierēdņa atbilstībai ieņemamajam amatam kalpoja nevis profesionālas zināšanas un pieredze, bet… zināšanas klasiskajā literatūrā.
Kopš tā laika jautājums par ierēdņa vietu sabiedrībā tiek uzdots arvien biežāk. Šodien demokrātiskā sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka ierēdnis kalpo sabiedrībai un nevis otrādi. Prakse gan liecina, ka tas ir vairāk vēlamais nekā reālais.
Tieši sabiedrība (dažos gadījumos – indivīds) tiek nereti uzlūkota kā traucēklis, nevēlams apgrūtinājums ierēdņa darbā. Teorētiski sabiedrības labā strādājošā darbošanās ātrums visbiežāk ir atkarīgs no zināma spiediena, ko sabiedrība (protams, arī augstākstāvošs ierēdnis) vērš pret citādi inerto un mazkustīgu dzīvesveidu piekopjošo ierēdni. Gadās arī tā, ka spiediens ir tik regulārs un neatslābstošs, ka sistēmas funkcionārs kļūst imūns pret jebkuru kritiku, sūdzību, priekšlikumu, ieteikumu… Kritika kļūst par ūdeni, ko neapmierinātie nepārtraukti lej, bet ierēdnis dzird tikai neko neizsakošu čaboņu. Lai kurluma sisto padarītu par dzirdīgu, jāmeklē arvien jaunas «ārstnieciskas» metodes, kā «palīdzēt» sabiedrības kalpam.
Viena no formām, kā likt sadzirdēt saucēja balsi tuksnesī, ir vēršanās laikrakstos ar «atklātu vēstuli» pie kāda ierēdņa, iestādes vai institūcijas. Galu galā pie sabiedrības, lai izteiktu savu bēdu.
Kritiskas piezīmes dažādu rangu funkcionāru adresē savos rakstos izsaka arī žurnālisti, kuru mērķis ir sniegt sabiedrībai pēc iespējas plašāku informāciju, tai skaitā arī tādu, ko «kāds» cenšas noslēpt. Demokrātiskā sabiedrībā pieņemts uz kritiku atbildēt. It īpaši tajos gadījumos, ja kritizētais to uzskata par nepamatotu.
«Zemgales Ziņās» tikai šā gada divos mēnešos ir ap 20 publikāciju – atklātu vēstuļu, kritisku rakstu –, kas uzrunā ierēdņus. Kā ar atbildēm? Diemžēl tās var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Atbildi uz atklāto vēstuli ir sniedzis Ministru prezidents V.Krištopans, un tā tiks publicēta nākamajā «ZZ» numurā.
Pēc divām publikācijām, kas bija adresētas (arī) Izglītības ministrijai, redakciju steidzīgi apciemoja pat ministrijas parlamentārais sekretārs, lai skaidrotu «lietu patieso būtību». Turpretī vietējie varasvīri, jāsaka, ir krietni kautrīgāki. Redakcija (sabiedrība) saņēmusi atbildi trijos gadījumos.
Atliek meklēt jaunas formas, kā veicināt klusējošo ierēdņu atsaucību. Ja necitādi, tad «kalnam būs jāiet pie Muhameda».
