Dižs 19. gadsimta romantiķis, «laimīgais» komponists («felix» latīņu valodā nozīmē «laimīgais»), kura saviļņojošie opusi izturējuši gadsimtu pārbaudījumus.
Dižs 19. gadsimta romantiķis, “laimīgais” komponists (“felix” latīņu valodā nozīmē “laimīgais”), kura saviļņojošie opusi izturējuši gadsimtu pārbaudījumus. Tā var teikt par vācu komponista Fēliksa Mendelszona – Bartoldi kamermūzikas izlasi, kas skanēja 28. februāra vakarā Sv.Annas baznīcā.
Pirmām kārtām jāmin kora sacerējumi. Komponista mīlestība uz šo mūzikas žanru sākās 10 gadu vecumā, mācoties un uzstājoties regulārajos piektdienas koncertos pie Berlīnes Mūzikas akadēmijas vadītāja Karla Frīdriha Celtera. Jaunas krāsas šajā žanrā parādījās Itālijas ceļojuma laikā, smeļoties iedvesmu garīgās mūzikas studijās kopā ar abatu Santino Fortunato. Tika sacerēti vairāki kora darbi ar garīgu tekstu: psalmi un motetes. Koncerta ieskaņai labi iederējās 42. psalms, kas pārliecinoši, ar izjustu lūgumu dziedājumā “Sūti savu gaismu un savu patiesību!” izskanēja draudzes kora izpildījumā.
43. psalms no kompozīcijas viedokļa bija izvērstāks un interesantāks formas ziņā. Soprāna ārija un rečitatīvs mijās ar kora epizodēm. Soliste Aira Rūrāne (LNO) ar mēru, tembrāli gaismojot dziedājuma plūdumu, dabisku frāzējumu, pārliecinoši atrada ceļu uz klausītāju jūtām.
Baritons Gundars Dziļums (Radio kora mākslinieks) izpildīja divas ārijas no komponista lielas formas opusiem: 27 gadu vecumā komponētās oratorijas “Pauluss” un gadu pirms nāves komponētās “Elija”. Dziedātāja izpildījums abās ārijās bija dinamiski niansēts. Klusinātas epizodes mijās ar dinamiski aktīvākiem posmiem. Saskanīgs ansamblis veidojās solistam, čellam un ērģelēm ārijā “Es ist Genug”. Čella sonātes divās daļās – lēnajā korālī un ātrajā daļā – komponists apvienojis gan romantiķa, gan klasiķa vaibstus. Valdzināja mūzikas izteiksmība, ar plastisko melodiju, čellista Ivara Bezprozvanova niansēm bagātais izpildījums, mierīgs muzikālās domas plūdums, kuru pārmaiņus nomainīja trauksmainas epizodes, noslēgumā atgriežoties atkal gaišu emociju tēlojumā bez sentimentalitātes.
1839./1840. gadā F.Mendelszons – Bartoldi kā mīlestības un cieņas apliecinājumu gadsimtu vecākā tautieša, polifonās mūzikas ģēnija Baha mākslai Leipcigā, Svētā Toma baznīcā (tur pēdējos mūža gadus Bahs bija ērģelnieks) sniedza vairākus ērģeļmūzikas koncertus. Tika sacerēti vairāki opusi ērģeļmūzikā: 3 prelūdijas un fūgas, 6 sonātes. Sestdienas koncertā ērģelniece Kristīne Adamaite atskaņoja pirmo sonāti fa minorā. Skaņdarba pirmajā daļā viegls, trausls skaņu raksts izauga līdz monumentālai varenībai, bet nelielā Andantes daļa izskanēja kā būtiskākā iezīme. Ērģeļu sonātes skaņu rakstā varēja saklausīt arī komponista koloristiskos un harmoniskos atklājumus. Šajā koncertā Mendelszona mūzika, manuprāt, ik klausītājā skāra dziļas jūtas, jo ne velti laikabiedrs, komponists Roberts Šūmanis Fēliksu Mendelszonu – Bartoldi savā laikā nosaucis par “19. gadsimta Mocartu”, bet izcilais vācu dzejnieks Heinrihs Heine – par “muzikālo brīnumu”.
Patīkami, ka klausītājs šajā koncertā bija gaidīts. Par to liecināja arī ļoti labi sagatavotās koncerta programmiņas ar izsmeļošu informāciju par komponistu, kā arī vācu teksta tulkojumi, kas atviegloja saprast āriju un psalmu saturu.
