Jelgavas kluba «Mītavas kumeļi» sportists Roberts Bāriņš, pērn pirmoreiz startēdams junioru vecuma grupā, kļuva par 2011. gada Latvijas čempionu, bet šosezon, kas Londonas olimpiādes gaidās sākusies jau pērnajā rudenī, jelgavnieka augstākais sasniegums ir aizvadītās nedēļas nogalē Eiropas čempionāta astotajā posmā izcīnītā trešā vieta, kas ļāvusi pacelties uz 11. pozīciju kopvērtējumā.
«Jācenšas pakāpties pēc iespējas augstāk Eiropā, kvalificēties pasaules čempionātam, kur tiek 64 pasaules labākie, iekļūt tur finālā, un tad varu cerēt arī uz vietu Latvijas Olimpiskajā vienībā,» mērķtiecīgi spriež Jelgavas Valsts ģimnāzijas 11.d klases audzēknis Roberts.– Vienpadsmitais starp sešiem septiņiem desmitiem konkurentu – nav slikti. Bet uz goda pjedestāla laikam tiki pirmoreiz?Jā, pirmajos posmos gadījās neveiksmes un traumas. Vienā no posmiem Holandē tiku finālā, bet nokritu un paliku astotajā vietā.– Kritieni cīņas karstumā šajā sportā šķiet visai ikdienišķa lieta. Vai tie nav arī sāncenšu tīši provocēti?Protams, nedot konkurentam iespēju – tas pieder pie brauciena taktikas, uz kuru jāpaspēj reaģēt un arī uzspiest pašam savējo. Tā finālā Holandē – priekšā braucošais strauji aizšķērsoja ceļu, un es aizķēros aiz viņa riteņa. Bet nupat septītajā posmā Beļģijā pusfināla braucienā nokrita priekšā braucošais. Aizkavējos, un pirmie četri jau bija atrāvušies. Notiek arī cīņa ar elkoņiem, it īpaši virāžās. Pat ja savus konkurentus pazīsti, katrā braucienā viss notiek citādi, un sava taktika jāizvēlas sekundes simtdaļās.– BMX pamatā tomēr ir āra sports. Kā trenējies ziemā?Darbojos trenažieru zālē, eju peldēt, pa reizei aizbraucu uz iekštelpu trasi Rīgā. Bet pirms Beļģijas posmiem kopā ar grupu citu Latvijas sportistu biju divu nedēļu treniņnometnē Mordovijā, Saranskā, kur trase maksimāli līdzīga āra apstākļiem. Tagad plānos ir sešu nedēļu treniņnometne februāra otrajā pusē ASV, kuras realizācijai ļoti ceru uz sponsoru atsaucību.– Kopš «bērna kājas» esi «Mītavas kumeļu» audzēknis, bet patlaban it kā saistījies ar Valmieras BMX braucēju kopu.Jelgavā sāku trenēties astoņu gadu vecumā, un pirmais nopietnais skolotājs šajā sportā man bijis Jevgēņijs Lisovskis. Pie viņa trenējos kādus gadus piecus, un esmu ļoti pateicīgs par šajā laikposmā gūtajām zināšanām un pieredzi. Valmieras kā Latvijas galvenā BMX centra virzienā bija jālūkojas, jo starp spēcīgākiem treniņbiedriem tomēr lielākas izaugsmes iespējas. Tāpēc arī jau gadu mans treneris un konsultants ir Olafs Lakučs, kurš veido manus treniņu plānus.– Jaunākā vecumā BMX braucēju netrūkst arī citos klubos, tostarp Jelgavā, bet līdz junioru un elites jeb pieaugušo vecumam noturas vien daži. Vai tev arī pazīstamas šīs «pusaudža svārstības»?Ap gadiem četrpadsmit tā bija, kā bija, – gribējās kaut ko citu, jaunu izmēģināt. Bet ap 15 – 16 jau tēvs bija ievirzījis atpakaļ sliedēs.– Kā izjūti savu jauno – junioru vecuma – pakāpi? Salīdzinot ar bērnu vecumu, juniori un pieaugušie jau vairāk cīnās ar prātu. Par rezultāta augstāku novērtējumu piedevām liecina arī naudas balvas uzvarētājiem.– Vai lielāki sportiskie mērķi netraucē mācībām?Līdz šim lielu kavējumu nav bijis, bet, ja aizbraukšu uz ASV, būs jāmācās «attālināti», ar interneta starpniecību.– Ko tu vēlētu «Mītavas kumeļiem» un pats sev jaunajā gadā?Kluba biedriem, kurus pērnvasar bieži sastapu Jelgavas jaunajā trasē, novēlu sasniegt iecerēto. Pašam sev jāvēl veiksme, jo bez tās šajā sportā neiztikt.
