Ņemot vērā nepieciešamību efektīvi izmantot zemes resursus un palielināt meža audžu ražību, Zemkopības ministrija izstrādājusi grozījumus Ministru kabineta noteikumos “Par koku ciršanu mežā”. Izmaiņas tai skaitā paredz atļaut ražas novākšanu galvenajā cirtē, galvenokārt kailcirtēs, cirst tievākus kokus un atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos, kur tās līdz šim bija aizliegtas. Pret izmaiņām ir dabas aizsardzības organizācijas, tai skaitā lielākā dabas aizsardzības organizācija valstī Latvijas Ornitoloģijas biedrība, kura norāda – neļaujot kokam izaugt pietiekamā resnumā, tas var ietekmēt putnu ligzdošanu. Grozījumu izstrāde balstīta arī uz LLU Meža fakultātes dekāna Dagņa Dubrovska pētījumiem meža resursu ekonomikas un plānošanas jomā.
– Kā vērtējat pašreizējo meža apsaimniekošanas politiku Latvijā? Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka meži tiek par daudz cirsti.
Cilvēks vienmēr ir bijis piesardzīgs pret lietām, kuras viņš ne līdz galam saprot. Par meža apsaimniekošanu runājot, tai sabiedrības daļai, kura nav tieši iesaistīta šajā procesā, kura nepārvalda meža audzēšanas tehnoloģijas un visu, kas saistās ar tālāko meža izstrādi un kokmateriālu realizēšanu, kura varbūt nav iedziļinājušies dabas aizsardzības niansēs, kas pastāv, apsaimniekojot mežus, tādas bažas var rasties.
Ja skatāmies uz meža apsaimniekošanu no profesionālā viedokļa, meža platība nesarūk. Vienīgais, kas mainās, ir vecuma struktūra – palielinās jaunaudžu kopējais īpatsvars. No ilgtspējības viedokļa, mežs joprojām tiek apsaimniekots ilgtspējīgi. Diemžēl ir daļa cilvēku, kuru bizness ir pelnīt uz dabas aizsardzības rēķina. Viņus pat par dabas aizsargātājiem īsti nosaukt nevar. Viņi vairāk strādā kā sabiedrisko attiecību cilvēki, kuru bizness ir uzturēt skaļi balsi, ka Latvijā viss tiek iznīcināts, ka mežu resursi tiek izcirsti. Tādā veidā viņi acīmredzot saņem pretī kādas dividendes, citādi to izskaidrot nevaru. Cilvēki, kas ir pietiekami iedziļinājušies tajos procesos un tos pārvalda, cilvēki, kas ir saistīti ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu nevis emociju, bet pragmatiskā līmenī, – viņu viedoklis ievērojami atšķiras no zaļo organizāciju viedokļa.
– Tas ir jūsu pieļāvums vai fakts?
Tas ir mans novērojums. Plašsaziņas līdzekļos izskan, piemēram, ka mežā būs mazāk resnu dimensiju koku vai mežā nebūs mirušās koksnes, ka tas apdraudēs bioloģisko daudzveidību, – to var ieskaidrot cilvēkiem, kas ikdienā mežā neiet. Tie, kas ikdienā mežā iet, par to pasmiesies, jo mums jau pastāv dabas daudzveidības saglabāšanas nosacījumi, kaut vai veicot kailcirti. Līdzīgus procesus kailcirtei bez cilvēka iejaukšanās mēs ieraudzīsim ainavā rezervātos vai neskartajās teritorijās. Cilvēka vietā to izdara ugunsgrēki, vējgāzes, vētras. Protams, koksne ir vērtīga un tā ir jāizmanto cilvēka mērķiem. Gan kailcirte, gan citas cirtes ir veidotas, daļēji atdarinot dabiskos procesus. Tikai šajā gadījumā mēs neatstājam koksni mežā sapūt, bet izvedam un pārstrādājam, būvējam ēkas, mēbeles, iegūstam siltumu un daudz ko citu.
– Kāda ir Latvijas koksnes kvalitāte? Viens ir mērīt mežus pēc platības, cits – pēc tajos esošās koksnes stāvokļa.
Droši vien dažādiem cilvēkiem viedoklis, kas ir koksnes kvalitāte, atšķirsies. Biologiem trupējis koks ar dobumiem būs kvalitatīvs putnu ligzdām, savukārt kāds kokrūpnieks teiks, ka kvalitatīvs ir bezzaru stumbrs, no kura var iegūt augstākās kvalitātes zāģbaļķi. Mežs ir visāds. Mums ir liels īpatsvars ar teritorijām, kurās ir ierobežota saimnieciskā darbība. Savukārt, ja skatāmies uz mežsaimniecības praksi, kāda tā ir pamatā privātajos mežos, – tur bieži vien netiek audzēts saimnieciski vērtīgākās koku sugas. Nocērtot audzi, izcirtumi aizzeļ ar lapu kokiem – baltalksni, apsi –, kas ienāk dabiskā procesā. Kā mēs redzam tirgū, šādai koksnei Latvijā nav pietiekama pieprasījuma, tā ir mazvērtīga. Kad šāds mežs ir pieaudzis, šai koksnei nav pircēja. Latvijā katru gadu privātajos mežos papildus uzkrājas divi miljoni kubikmetru koksnes, kas no saimnieciskā viedokļa ir mazvērtīgi.
– Vai likumdošana nenosaka, kā būtu atjaunojami meži?
Ar normatīvajiem aktiem ir ļoti interesanti. Likums ir sabiedrības un katra indivīda vienošanās par spēles nosacījumiem. Tas ir dokuments, kas dokumentē kompromisu, kas ir sasniegts starp dažādām interešu grupām. Meža īpašniekam katrs jauns sabiedrības uzlikts ierobežojums ir viņa izmaksas, kurām viņš ir piekritis. 90. gadu sākumā, kad meža īpašumi tika atgūti, pakāpeniski likumdošana no valsts puses kļuva aizvien liberālāka, meža atjaunošanā dodot īpašniekam lielāku izvēles brīvību. Diemžēl ne visi šo izvēles brīvību izmantojuši tādā virzienā, lai sabiedrība un viņi paši ilgtermiņā gūtu pozitīvus rezultātus. Var minēt piemēru par pāraugušajām baltalkšņu audzēm, kas ir malkas vērtībā un kuru nociršana prasīs vairāk līdzekļu, nekā meža īpašnieks iegūs pēc koksnes pārdošanas. Faktiski mežizstrāde viņam jāveic ar zaudējumiem. Tas ir šī procesa rezultāts. Savukārt citi mežu īpašnieki šo brīvību ir izmantojuši pozitīvi, investējot līdzekļus un izveidojot augsti produktīvas mežaudzes. Paredzētie normatīvo aktu grozījumi faktiski ir viens solis pretī tam, lai meža īpašniekam dotu lielāku brīvību meža apsaimniekošanas mērķa izvēlē – kādu galaproduktu viņš vēlēsies iegūt. No vienas puses, tiek dota lielāka izvēles brīvība, no otras puses, arī norādījumi, kādas vērtīgas koku sugas ir Latvijā. Skujkoki un bērzi ir mūsu meža nozares ekonomikas maize. Īpašnieki ir jāstimulē mežus atjaunot ar selekcionētu, vērtīgu stādāmo materiālu, lai nākotnē mūsu bērniem, mazbērniem no koksnes resursu pārdošanas būtu iespējams gūt lielākus ienākumus, nekā tas ir šodien. No politiskās puses, manā skatījumā, tā virzība ir ļoti pozitīva.
– Atjaunot mežu ar selekcionētu stādāmo materiālu ir dārgāk. Kā mainīt mežu īpašnieku domāšanu?
Tā mainās – pēdējos 25 gados notikušas kardinālas izmaiņas. Toreiz meža īpašnieks bija cilvēks, kurš atguvis savu mantoto īpašumu un ne vienmēr spējis pareizi reaģēt, ko ar to darīt – kas zina, laiki var mainīties, tāpēc labāk nocirst un pārdot –, bet šobrīd aizvien lielāku lomu spēlē tie, kas mežus pērk un veido lielāku sava īpašuma platību. Statistika rāda, ka šo relatīvi lielāko īpašumu skaits palielinās un palielinās arī vidējais vienam īpašniekam piederošo hektāru skaits. Tas ir pozitīvi. Protams, to visu varēja panākt arī krietni īsākā termiņā.
– Zemkopības ministrijas izstrādātie noteikumu grozījumi tapuši, arī ņemot vērā jūsu fakultātes pētījumu.
Mūsu pētījums bija tikai viens no pētījumiem, nepretendēju uz visu to spektru, par ko ir runa. Fakultātē strādāju jomās, kas saistītas ar meža resursu ekonomiku un plānošanu. Ikvienam lēmumam, kas tiek pieņemts (to var attiecināt ne tikai uz mežiem, bet arī valsti kopumā), ir savas izmaksas un savi potenciālie ieņēmumi. Tas nozīmē, ka ir iespējams noteikt katra lēmuma ietekmi uz meža resursiem un to stāvokli. Mēs izrēķinājām, kāda varētu būt tā lēmuma ietekme, kas saistīta ar koku dimensijām galvenajā cirtē. Kādam jābūt optimālajam galvenās cirtes vecumam, kurā meža īpašniekam būtu iespējams gūt vislielāko peļņu.
Pēc mūsu aprēķiniem, gan skujkokiem, gan bērzam tas vecums ir zemāks nekā šobrīd noteiktais. Jautājums – kāda varētu būt ekonomiskā ietekme, ja valsts nolemtu liberalizēt šos normatīvos aktus, samazinot mērķa caurmērus un radot meža īpašniekam lielāku brīvību izvēlēties, kad cirst audzi? Izrēķinājām, ka tā ietekme būtu ļoti liela. Ilgtspējīgi saimniekojot (tas nozīmē, ka resursi stabili būtu pieejami tādā pašā apjomā kā šodien arī pēc simts gadiem), privātajiem mežu īpašniekiem būtu iespējams katru gadu nopelnīt par 12 miljoniem eiro vairāk nekā pašlaik, savukārt kopējā meža īpašumu vērtība augtu par 440 miljoniem eiro. Meža īpašniekam būtu iespējams saimniekot ar īsāku finanšu aprites periodu. Tas nozīmē, ka ieguldītie līdzekļi mežsaimniecībā ātrāk atmaksātos, aprite būtu ātrāka, un līdz ar to peļņa, ko viņš gūtu no meža apsaimniekošanas, būtu lielāka.
Tas, protams, iespējams vien ar nosacījumu, ka jāsakārto arī meža atjaunošana. Ja atjaunojam privātajos mežos tā kā līdz šim, ka palielinās mīksto lapu koku – apšu, baltalkšņu – audžu īpatsvars, tas nozīmē, ka nākotnē mums būs vairāk koksnes kubikmetru izteiksmē, ciršanas apjomi varētu būt lielāki, bet to vērtība būs ievērojami zemāka. Nocērtot koku, kubikmetru priedes zāģbaļķu tirgū varam pārdot par 60–70 eiro. Savukārt baltalkšņa malkas kubikmetra vērtība būs ap 22 eiro. Tā vērtība ir trīsreiz zemāka. Ar mežizstrādes izmaksām, kas ir apmēram 20 eiro par kubikmetru, no baltalkšņa malkas pārdošanas pāri paliek divi eiro. Savukārt no priedes zāģbaļķa pārdošanas īpašniekam pāri paliek 40–50 eiro. Tā ir tā starpība, kāpēc valstij jācenšas stimulēt īpašniekus mežus atjaunot ar vērtīgākām koku sugām.
– Vai uzreiz pēc izmaiņu stāšanās spēkā, kamēr vēl nebūs iegājusies mērķtiecīga mežu atjaunošana, gribot kļūt bagāti, neizcirtīsim par daudz? Par to satraucas arī ornitologi.
Skatoties uz Latviju šodien kontekstā ar kaimiņvalstīm, mēs cērtam ļoti maz. Kad studentiem rādu grafikus par mežu resursu stāvokli mūsu valstī, es viņiem rādu to “noliktavu”, kas mums ir uzkrājusies pieaugušu un pāraugušu audžu veidā. Piemēram, mums ir veikals, pilna noliktava ar preci, bet mēs esam pieņēmuši lēmumu, ka šo preci pārdosim pa mazai daļiņai. Pieprasījums tirgū ir, bet mēs preci glabājam noliktavā. Kas notiek ar preci? Tā bojājas, kļūst veca un nederīga. Preces ražošanā ieguldītie līdzekļi neatmaksājas pietiekami ātri vai prece tiek ražota ar zaudējumiem. Tāpēc es studentiem saku, ka mēs esam pati “bagātākā” valsts pasaulē. Mēs varam atļauties dzīvot tā, kā dzīvojam, bet diemžēl šāda pieeja nenodrošina pietiekamus līdzekļus valstij, tāpēc skolotājiem un mediķiem līdzekļu algu paaugstināšanai nav.
Mums ir reāls kapitāls, reāli resursi, bet dažādu pārspīlētu iemeslu dēļ, to pašu minēto ornitologu ideju vārdā mēs mežā strādājam tā, kā mēs to darām – nepietiekami efektīvi. Mums ir 0,8 miljoni hektāru jeb 25 procenti no kopējās meža teritorijas mežs, kurā nepastāv saimnieciskās darbības ierobežojumi, bet kuru pēc būtības mēs neapsaimniekojam. Lauksaimnieki uzrādījuši, ka Latvijā ir 200–300 tūkstoši hektāru lauksaimniecības zemes, kas netiek izmantota lauksaimniecībai. Neapsaimniekotā meža zeme kopā ar lauksaimniecības zemi ir viens miljons hektāru, kuru mēs vienkārši neapsaimniekojam. Latvijas teritorija ir 6,4 miljoni hektāru. Tas viens miljons ir milzīgs kapitāls, kas, sakārtojot normatīvos aktus un mainot cilvēku attieksmi, mūsu valstij var palīdzēt attīstīties. Ceru, ka pamazām cilvēku apziņa mainīsies.
Attiecībā uz šiem komentāriem, diemžēl mums Latvijā pārāk daudz kas notiek pēc piesardzības principa. Mēs kaut ko nedarām tāpēc, ka gribam būt piesardzīgi, un šī piesardzība mūs noved pie bezdarbības. Lai piesardzību kliedētu, ir nepieciešams investēt zinātnē. Ir jānoskaidro, varbūt tas piesardzības līmenis kaut kur ir pārspīlēts, varbūt kaut kur tas ir pamatots. Šobrīd visa mūsu dabas aizsardzības sistēma balstās uz šī zinātniskajās atziņās nepamatotā piesardzības principa.
Ir ārkārtīgi daudz jomu, kas būtu jārevidē. To, ka Latvija tiek izcirsta, ka Latvija pārvērtīsies par tuksnesi, var ieskaidrot tikai neizglītotiem cilvēkiem. Pirmkārt, pie mums nokrišņi pārsniedz to apjomu, kas iztvaiko, tāpēc tuksnesis Sahāras izteiksmē šeit nevar būt. Otrkārt, mežs ir agresīva ekosistēma, tikpat agresīva, cik cilvēks. Visu laiku cilvēks ar mežu karo par teritoriju. Mēs zinām – ja lauksaimniecības zemes netiek apstrādātas, tās aizaug. Tā ir cīņa par teritoriju – ja cilvēka šeit nebūtu, mežs pārņemtu gandrīz visas lauksaimniecības zemes. Tāpēc mēs, mežsaimnieki, šo ekosistēmu apsaimniekojam tā, lai no tās iegūtu lielāko ekonomisko, ekoloģisko un sociālo labumu.
– Ornitologi iebilst pret jaunāku koku ciršanu, jo tā varētu negatīvi ietekmēt bioloģisko daudzveidību. Kā piemērs tiek minētas melnās dzilnas, kurām dobumu izkalšanai nepieciešami pietiekami resni koki, vai melnie stārķi, kuru ligzdu ierīkošanai nepieciešami koki ar spēcīgiem zariem.
Šos apgalvojumus var mērķēt uz cilvēkiem, kuri ir ļoti tālu no meža, kuri mežu redz bildītēs internetā vai gar ceļu, braucot no vienas pilsētas uz otru, bet nekad nav iedziļinājušies struktūrā, kādu ar savu saimniecisko darbību veidojam meža ainavu. Ikviens, kas mazliet tajā ieskatīsies, ieraudzīs izcirtumos atstātus atsevišķus kokus vai koku grupas. Tie ir ekoloģiskie koki, kas atstāti tieši ar tādu nodomu, lai nākotnē tie būtu lielu dimensiju koki. Kad būsim nocirtuši audzi, iestādījuši jaunu mežu, mežs nākotnē pamazām pieaugs, un visi koki būs tā sakļāvušies, ka pēc koku augstuma vien nevarēs atšķirt, kurš no tiem ir vecāks. Bet tas vecais būs resnākais, ar dobumiem, saglabāts bioloģiskajai daudzveidībai. Vēl pirms 25 gadiem tādus kokus izcirtumos neviens nesaglabāja.
Mums mežā ir rūpīgi plānota dabas aizsardzības sistēma. Ir biotopi, īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, viss komplekss darbojas. Ornitologu apgalvojumi nav ētiski, jo tajos ir melīga informācija. Protams, mežam ir trīs veidu funkcijas: ekoloģiskās, sociālās un ekonomiskās. Cilvēks grib atrast līdzsvaru, bet mēs nevaram atrast līdzsvaru atsevišķā kokā. Kādam kokam ir jākrīt, jābūt par upuri cilvēka saimnieciskajām vēlmēm, lai cits koks netiktu nocirsts un nodrošinātu bioloģisko daudzveidību. Tas būs koks, kur dzīvot dzilnai un citiem putniem. To mēs varam panākt tikai tad, kad telpiski plānojam šīs teritorijas. Tajā koku grupā vai teritorijā, kur galvenā vērtība ir ekonomiskā, kur mums ir jānodrošina ekonomiskās funkcijas, tur ievērojam dabas aizsardzības nosacījumus – lai šajā teritorijā būtu ekoloģiskie koki, lai tiktu ievērotas ūdensteču aizsargjoslas, lai neveidotos milzīgi viengabalaini atvērumi kā Zviedrijā, kur cērt simtiem hektāru, vai Kanādā. Salīdzinot ar Krievijas, Kanādas, daļēji Zviedrijas mežsaimniekiem, mūsu mežsaimnieki ir dārznieki vai parku kopēji, jo mums tie mērogi ir krietni mazāki. Tas, ko viņi sauc par kailcirtēm, – pie mums tādas metodes nav atļautas. Mūsu kailcirtes tur tiek uzskatītas par izlases cirtēm – intensīva, bet saudzīga mežsaimniecība. Tas ir arī mūsu mērķis.
– Grozījumi paredz arī kailcirtes atjaunošanu piejūras priežu mežos.
Lai ilustrētu, kāpēc izteikts šāds priekšlikums, mums būtu jābrauc uz mežu, es parādītu konkrētus piemērus – pie galda nevaru izstāstīt. Atkārtoti atsaukšos uz līdzšinējā praksē lietotajiem piesardzības principiem, kas līdz šim bijuši normatīvajos aktos. Piemēram, izlases cirtes. Es varētu aizvest uz piejūru vai Gaujas Nacionālo parku, kur kailcirtes aizliegtas, bet atļauts mežu nocirst izlases ciršu veidā. Tas nozīmē, ka tiek izcirsti apļveida logi ar zināmu diametru, un tajā logā teorētiski būtu jāiesējas priedei. Ja apskatīsimies praksē, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā pie Cēsīm, redzēsim, ka tajos logos pēc pamataudzes nociršanas priede nespēj atjaunoties. Priede ir saulmīle. Tai vajag daudz gaismas, lai izaugtu. Tāpēc priedes vietā iesējas un aug korinte vai lazda.
Ir skaista dziesma: “Še, kur līgo priežu meži,/(..) Esmu dzimis gaujmaliets.” Mēs varam pabraukt gar Gaujas krastiem starp Siguldu un Līgatni, kur redzēsim, kā šie skaistie priežu meži pārvēršas lazdu audzēs. Piejūrā notiek līdzīgi procesi. Audzes ir sasniegušas galvenās cirtes vecumu. Tas ir mežu īpašnieku aktīvs, kuru meža īpašnieki nevar efektīvi apsaimniekot. Izlases ciršu saimniecības forma viņiem faktiski rada zaudējumus, jo viņi nevar pietiekami efektīvi saimniekot. Tāpēc arī izstrādāti grozījumu priekšlikumi, lai mēs tikpat skaistu priežu mežu saglabātu saviem bērniem un mazbērniem. Lai arī viņi, braucot gar jūru, priecātos par skaistām priedēm. Gar pašu jūru gan stiepjas 300 metru aizsargjosla, kāpu zonā arī kailcirte nav vēlama. Tas, ko mūsu sabiedrība redz šobrīd pie Rīgas, ir skaistās priežu mežu audzes, ko parasti fotogrāfi arī izvēlas fotografēt. Tās ir koptas un audzētas mežaudzes. Ļoti reti fotogrāfijās redzami biotopi. Lai no estētiskā viedokļa mūsu mazbērniem būtu šīs skaistās priežu audzes, tās ir jāaudzē, jākopj. Tas arī ir iemesls, kāpēc izstrādāti priekšlikumi atļaut kailcirti līdz diviem hektāriem piecu kilometru zonā.
– Pārcelsimies uz Jelgavu. Fakultātē tikko esat nosvinējuši izlaidumu. Cik jums šovasar ir absolventu?
99.
– LLU vienmēr lepojusies, ka Jelgavā ir unikāla Meža fakultāte, kas sagatavo speciālistus visai Latvijai. Kā jūsu absolventiem sokas darba tirgū?
Pirms kāda laika sadarbībā ar nozares kolēģiem veicām tirgus analīzi, kāds ir pieprasījums pēc jauniem speciālistiem. Gribu teikt, ka cilvēkiem, kas ir motivēti strādāt meža nozarē, nav nekādu problēmu atrast darbu. Protams, jautājums ir, kādos amatos un kur, bet potenciāls joprojām ir milzīgs. Īpaši to var teikt par kokapstrādi – vienu no Latvijas tautsaimniecības “flagmaņiem”. Diemžēl kokapstrādē daudzi jaunieši īsti negrib studēt. Studentu skaits mums ir nepietiekams attiecībā pret nozares pieprasījumu, tāpēc visi absolventi ir ļoti pieprasīti speciālisti. Ļoti daudzi mūsu absolventi strādā gan Zviedrijā, gan Somijā, arī Lielbritānijā, Francijā, Krievijā.
– Kāpēc jaunieši vairās no kokapstrādes studijām?
Tā nav tikai mūsu problēma, šī problēma ir visā Ziemeļeiropā. Mainās tas, kā jaunieši uztver pasauli. Aizvien lielāka nozīme ir digitālajai pasaulei, klasiskās profesijas aizvien mazāk ir interesantas, viņus vairāk saista IT joma, joprojām sociālās zinātnes ir ļoti pieprasītas. Mūsu piedāvātās studiju programmas ir inženiertehniski sarežģītas, jābūt pietiekami labām zināšanām matemātikā, fizikā, mežzinātnes studentiem arī bioloģijā un ķīmijā. Mums ir jāieinteresē jaunieši izvēlēties šo virzienu. Šajā ziņā Latvija uz kaimiņvalstu fona ir pozitīvā līmenī, mums interese par mežsaimniecības jomu joprojām ir augsta. Latvijā nozare ir pietiekami prestiža un ieņem nozīmīgu lomu ekonomikā, bet, piemēram, kolēģiem Zviedrijā un Norvēģijā jau ir problēmas ar studentu piesaisti. Kolēģi no Skandināvijas valstīm diezgan nopietni skatās mūsu jauniešu virzienā. Esam globālā tirgus dalībnieki arī izglītības jomā.
– Kādi ir jūsu paša tuvākie plāni? Drīzumā gatavojaties atstāt LLU Meža fakultātes dekāna amatu.
Jā, šajā amatā būšu līdz 31. jūlijam. 14 gadu esmu šeit strādājis, gribētu teikt, ka pietiek. Esmu senākais dekāns šajā amatā universitātē. Dzīvē jāpieņem jauni izaicinājumi. Esmu pietiekami daudz strādājis un pētījis meža resursu ekonomikas, meža apsaimniekošanas plānošanas un taksācijas jautājumus – tie ir lauciņi, kuriem Latvijā kontekstā ar jaunajām tehnoloģijām ir liela nākotne. Universitāti netaisos pamest, jo savas zināšanas joprojām gribu nodot jauniešiem, bet ir arī šādi tādi plāni par citām aktivitātēm. Latvijā meža nozarē ir plašas iespējas, ir ļoti daudz neizmantoto jomu, kurās strādāt.
