Uzņēmums “Ģeometrs” 25 gadu jubileju sagaida ar Latvijā pirmo privāto pastāvīgās globālās pozicionēšanas bāzes staciju, kuru atļauts izmantot mērniecībā. Uzņēmuma valdes loceklis Andris Mazkalniņš uzsver, ka precizitāte un atbildības sajūta ir katra mērnieka svarīgākās īpašības.
– Mērniecības uzņēmumam 25 gadi ir daudz vai maz?
Tas ir daudz, ja ņemam vērā to, ka arī citās nozarēs reti kurai privātai firmai vecums ieiet trešajā desmitā. Mērniecībā pamatā tie, kas ir izveidojušies, strādā. Ir, protams, atbirums, bet lielās un vidējās firmas, kas dibinājušās 90. gadu sākumā, kādas desmit vai divdesmit Latvijā joprojām esam. Katrai ir sava niša. Mēs Latvijas mērogā mērniecībā uzskatām sevi par vidēju uzņēmumu, kam ir iespējas uzņemties lielākus objektus. Ziedu laikos bijām ap divdesmit darbinieku, tagad esam zem desmit.
– Mērniecība droši vien ir tāda mūžīgā lieta, tā nekad nezaudēs aktualitāti
Jā. Man bieži draugi un radi jautā – kad tad beigsies tā mērniecība? Jūs taču visu esat samērījuši! Tas ir nebeidzamais stāsts, jau kopš Romas impērijas. Kamēr ir īpašums un cilvēks kaut ko grib celt, rekonstruēt, tikmēr ir vajadzīgs mērnieks. Vai sākumā risinot robežjautājumus, vai pēc tam strādājot pie topogrāfiskā plāna, kur arhitekts iezīmē ēku. Tālāk mērnieks sprauž asis un kontrolē būvniecību, pēc tam būve tiek nodota ekspluatācijā, kad mērnieks fiksē, kur tā uzbūvēta, kā arī piefiksē visas komunikācijas, kas ir ieraktas. Es kādreiz saku: ja jūs redzat uz ielas mērnieku, tas nozīmē, ka pēc laika tur būs kāda būve vai tiks rekonstruēts ceļš. Mērniekiem parasti ir darbs pirms visiem lielajiem projektiem.
– Visu uzņēmuma pastāvēšanas laiku atrodaties Vides un būvzinātņu fakultātes telpās. Vai esat bijis arī pasniedzējs?
Kādu laiku aktīvi piedalījos prakšu organizēšanā, bet pasniedzējs neesmu bijis. Mani gan labprāt gribēja piesaistīt. Es šajā ēkā ienācu 1987. gadā kā students un aktīvi sāku sadarboties ar Ģeodēzijas katedru, kur paralēli studijām arī strādāju. Tajā laikā bija papildu štata vieta – mācību meistars, kas sagatavo mācību materiālo bāzi. Tā mani pamazām iesaistīja akadēmiskajā apritē, pēc tam veicu dažādus zinātniskos darbus. Vēlāk ilgus gadus biju arī eksaminācijas komisijas loceklis un darbu recenzents, sadarbība vienmēr bijusi cieša. 90. gados mērniecībā akadēmiskās studijas nebija vēl tik ļoti attīstījušās, visu mācīja kā padomju laikā, kad no ārzemēm nedrīkstēja ievest datorus un jaunākās mērniecības tehnoloģijas. Tādēļ līdz ar neatkarības atgūšanu sanāca pārlēkt it kā no zirga uzreiz uz mersedesu. Mēs pārkāpām ļoti lielu slieksni, un sanāca tā, ka to, ko praksē apguvām, pasniedzēji gāja un skatījās. Dažkārt mēs viņus konsultējām un pat mācījām, nāca arī studenti mācību un ražošanas praksēs, un kādi arī palika pēc tam pie mums strādāt. Atgriežoties pie mācību procesa, – ir grūti savienot firmas vadību un praktisko mērīšanu ar pasniedzēja darbu, tāpēc pārsvarā piedāvāju studentiem prakšu iespējas.
– Kas bijuši šo gadu lielākie izaicinājumi?
Tādi jau bijuši vienmēr. Sākot biznesu, parasti tu nedomā, ka ar to nodarbosies visu dzīvi. Pirmais izaicinājums bija ļoti vienkāršs – vajadzēja risināt sadzīviskas problēmas, izveidot un nostabilizēt firmu. Tāpat izaicinājums bija ieviest kādu jaunu tehnoloģiju, jo ne uzreiz visu varējām iegādāties. Paši mēģinājām kaut ko programmēt un, tikko līdzekļi atļāva, pirkām klāt ko jaunu. Vēlāk jau svarīgi bija attīstīties un paplašināties. Joprojām jaunāko tehnoloģiju ieviešana ir liels izaicinājums, jo nekas nestāv uz vietas, bet vienmēr ir jāizvērtē, kas ir un kas nav vajadzīgs.Sadarbībā ar Latvijas Mērnieku biedrību, Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociāciju meklējām risinājumus, kā uzlabot mērniecības vidi valsts mērogā. Man vienmēr bijis svarīgs ne tikai bizness, bet arī valstiskais.
– Kuri ir lielākie vai interesantākie objekti, pie kuriem strādāts?
Viens no pirmajiem bija Driksas un Lielupes tiltu rekonstrukcija, kas notika ap 2000. gadu, arī pirmās ielu un “Jelgavas ūdens” tīklu rekonstrukciju topogrāfijas. Ļoti nozīmīgs objekts bija “Pilsētas pasāža”, kā arī 2013. un 2014. gads, kad strādājām pie “Fortum” jaunās biomasas koģenerācijas stacijas. Viena mūsu mērnieku brigāde veselu gadu praktiski dzīvoja tajā objektā. Skandināvi īpaši novērtēja, ka mūsu ģeodēzisti ļoti labi veikuši kontroli. Tas mums bija liels gandarījums. Pēdējie lielākie darbi bija topogrāfijas izgatavošana Loka maģistrāles un ūdensvada un kanalizācijas rekonstrukcijas piektajai kārtai. Nesen saskaitīju, ka pa 25 gadiem pie mums strādājuši gandrīz 80 darbinieku, lielākā daļa beiguši šo fakultāti. Vēlāk viņi uzsākuši veiksmīgu biznesu mērniecībā vai arī strādā pašvaldībās. Citi man aizrāda – ko tu audzini tos konkurentus! Jā, mēs esam konkurenti, bet tajā pašā laikā esam draudzīgi, jo katram tomēr ir sava niša. Protams, aizejot no šejienes, viņi paņem daļiņu līdzi, arī kādu klientu.
– Tas droši vien ir sāpīgi.
Tāda ir dzīves dialektika jeb attīstība. Varētu teikt, ka mēs esam kadru kalve. Pēdējos gados gan esam nostiprinājušies, ir izveidojies stabils kodols. Esam paņēmuši savu nišu un jūtamies droši. Vēl būtiski ir arī tas, ka mūsu nozarē nav lielas attīstības iespējas, un ir cilvēki, kuriem nav viegli sadzīvot ar rutīnu, tad aiziešana ir likumsakarīga.
– Kādām īpašībām ir jāpiemīt īstam mērniekam?
Mērniecība un ģeodēzija ir precīza ģeometrija, tā ir matemātika, kur jāievēro noteiktas precizitātes robežas. Nevar pieļaut kļūdas, jo tās parasti ātrāk vai vēlāk nāks gaismā. Tas, protams, ir ne tikai mērniecībā, bet arī dzīvē. Mērniekam svarīga ir precizitāte, atbildības sajūta un, protams, disciplīna. Jābūt arī erudīcijai. Mērnieki puiši pārsvarā veic tehniskos darbus uz lauka, savukārt meitenes saistībā ar robežu uzmērīšanu veic dokumentu apstrādi, kas ir liela juridiskā atbildība. Bieži vien mērniekam ir jābūt kā izmeklētājam, jāizpēta, kādas kādreiz bija robežas, un to, kas ir dabā, jāsalīdzina ar dažādiem dokumentiem.
– Mērniecībā vairāk darbojas vīrieši vai sievietes?
Mūsu uzņēmumā ir pieci vīrieši un trīs sievietes. Vispār nozarē vīriešu ir vairāk, bet jāskatās, kurā vietā strādā – valsts un pašvaldību iestādēs vairāk ir sieviešu, dabā vairāk nodarbināti vīrieši. Bieži vien profesiju izvēlas tādēļ, ka šis ir dinamisks darbs ar iespēju strādāt gan iekšā, gan ārā, būt svaigā gaisā un tikties ar cilvēkiem. Katrs objekts ir citādāks, tādēļ tas ir interesanti.
– Kāpēc jūs pats esat mērnieks?
Es nekad negribēju būt mērnieks. Man ģeometrija ne sevišķi patika, un tas ir tas, ar ko katru dienu nodarbojamies. Vidusskolā vairāk patika organizēt, būt procesu vadītājam. Vasarās kādreiz strādāju celtniecībā par palīgstrādnieku, un man vairāk interesēja darba vadīšana, ko tur redzēju. Es stājos celtniekos, bet biju pirmais aiz strīpas, tādēļ aizgāju uz zemes ierīkotājiem. Bet to nekad neesmu nožēlojis, jo, sākoties 90. gadiem, padomju celtniecība nojuka un jaunā vēl īsti nebija sākusies. Speciālisti, kas pabeidza augstskolu, īpaši nebija vajadzīgi. Savukārt mēs trāpījām tieši uz zemes reformas sākuma vilni, kad vajadzēja daudz speciālistu.
– Kādi ir jūsu plāni un ieceres nākamajiem 25 gadiem?
Tehnoloģijas attīstīsies, un mums līdz ar to vajadzēs iegādāties jaunus instrumentus un datorprogrammas. Bet ir grūti kaut ko paredzēt attīstībā, jo mūs iegrožo likumdošana. Mūsu nozare ir diezgan konservatīva, jo tās pamats ir elementāra ģeometrija, tādēļ kaut ko radikāli jaunu ieviest nav tik vienkārši. Iespējams, kādas paliekošas izmaiņas notiks klientu apkalpošanā. Šobrīd mums ir visas platformas, lai apkalpotu internetā, šajā virzienā sākām darboties jau pirms pāris gadiem. Tagad klientu apkalpošana attālināti būtu jāattīsta vēl vairāk. Būtiskākais jaunums ir augustā uzstādītā pastāvīgā globālās pozicionēšanas bāzes stacija jeb tā saucamais gps uztvērējs, kas mums nodrošina mērniecības darbu precizitāti. Jelgava atrodas neērtā situācijā, jo pilsētā nav valsts stacijas, tuvākās ir Rīgā, Bauskā un Dobelē, kas atrodas par tālu. Tādēļ uzstādījām savu bāzes staciju, ko sauc Viktorija un kas uztver 30 satelītu. Tā ir nokonfigurēta pret valsts stacijām un atļauj mērīt ar to precizitāti, ko nosaka Ministru kabinets. Esam dabūjuši atzinumu no valsts iestādes, kas nozīmē, ka mūsu stacija ir validēta. Šī ir pirmā oficiāli noformētā sistēma Latvijā, ko uzlicis privātais uzņēmējs. Tā ir mūsu firmas lielākā priekšrocība, kas atļauj Jelgavā mērīt visprecīzāk.Mūsdienās tehnoloģijas attīstās ļoti ātri, gps satelīti kļūst aizvien precīzāki, un, visticamāk, nākotnē varēsim atteikties no tradicionālajām mērniecības metodēm, dabā izmantojot tikai gps uztvērēju. Uz to virzās attīstība, un tas notiek neatkarīgi no mums.
– Kā svinēsiet savu ceturtdaļgadsimta jubileju?
Ņemot vērā “kovid” apstākļus, īsti nevaram neko plānot. Kādreiz organizējām sportiskas norises, mums ir arī tradīcija kolektīvi aiziet uz kādu restorānu un paēst kopā vakariņas. Tagad tas būs jāatliek, līdz beigsies ierobežojumi. Saistībā ar jubileju vēlos pateikt lielu paldies darbiniekiem, klientiem un kolēģiem. Vienmēr esam pārliecināti, ka veiksmes atslēga ir kvalitatīvi izpildīts darbs un ar tā rezultātiem apmierināts klients. Cenšamies katram rast labāko risinājumu, iedziļināmies katrā pasūtījumā.
– Jums kādreiz esot bijis hobijs – tulpju šķirņu kolekcionēšana un fotografēšana. Joprojām tāds ir?
Tulpes bija 80. un 90. gadu ģimenes bizness. Biju arī savācis pats savu kolekciju. Taču, aktīvi esot biznesā, tam vairs neatlika laika. Dārzā vēl dažas tulpes ir, bet nekas daudz nav saglabājies. Pirms diviem gadiem īstenoju savu sapni un aizbraucu uz Holandi uz tulpju izstādi. Tomēr neesmu pārliecināts, ka šo hobiju atsākšu nopietnā līmenī. Tagad brīvajā laikā ar ģimeni vairāk pievēršamies riteņbraukšanai, cik iespējams, ceļojam.
– Esat kandidējis arī pašvaldību vēlēšanās. Kāpēc jums ir svarīgi iesaistīties norisēs pilsētā?
Man vienmēr ir gribējies kaut ko vairāk, nevis tikai nodarboties ar savu arodu un biznesu. Esmu aktīvi darbojies mērnieku sabiedriskajā dzīvē un paralēli arī politiski. Jau studiju gados biju Tautas frontē, piedalījos visos pasākumos, tostarp barikādēs. Mani vienmēr ir saistījusi nacionālā ideja, jo, dzīvojot padomju sistēmā, mēs visi kaut ko nerunājām līdz galam, tāpat tas bija arī manā ģimenē. Tas bija liels dzīves pagrieziens, kad 90. gados uzzinājām, ka tas, kas tika uzskatīts par pareizu, ir nepareizs, un otrādi. Tāpēc es savu nacionālo pārliecību neesmu mainījis un iestājos par latvisku vidi. Jelgavā ir mana ģimene, īpašumi un vēsture, te dzimuši vecvecāki. Man rūp tas, kas notiek pilsētā. Tā kā mana profesija ir tieši saistīta ar pilsētas attīstību, redzu, ka pa šiem gadiem Jelgavā ir daudz kas izdarīts, bet daudz ko vajadzētu vēl turpināt. Neskaitāmus gadus bijušas problēmas ar bērnu laukumiem, tagad beidzot kaut ko sāk darīt. Raiņa parks un centrālais laukums joprojām ir kā padomju laikā. Protams, visas idejas saistās ar līdzekļiem, bet ļoti aktuāls jautājums ir arī par attīstību nomalēs, jo tur dzīvo liela daļa iedzīvotāju.
