Laikraksti ziņo par katastrofālu premjerministra Eināra Repšes reitinga krišanos. «Ziņu» redakcijā tas, šķiet, nav nekāds lielais pārsteigums.
Laikraksti ziņo par katastrofālu premjerministra Eināra Repšes reitinga krišanos. «Ziņu» redakcijā tas, šķiet, nav nekāds lielais pārsteigums, jo, kā liecināja īsi pirms Saeimas vēlēšanām sarīkotā anonīmā kolēģu aptauja, no mūsējiem par «Jauno laiku» balsoja reti kurš. Taču tautā daudziem zināmas cerības uz Repši bija. Bez šaubām, tagad ir laiks, kad šie cilvēki jūtas vīlušies. Domāju, ka vēlēšanās citādi domājušajiem nu nebūtu vērts šaustīt Repši un ar to demonstrēt savu agrāko tālredzību. Ir jācenšas palīdzēt agrākajiem «Jaunā laika» atbalstītājiem, kas nu jūtas draņķīgi – taisās «ar galiem» braukt uz ārzemēm vai vecā virtuves skapītī meklē sirds zāles.
Beidzamos simts gados divas reizes gadījies, kad svētās dusmās latvieši (pirmajā gadījumā – vecie strēlnieki Krievijā, otrajā – aizsargi tepat Latvijā) ir patriekuši tautas vēlētus parlamentus. Kas no tā labs jeb, kā moderni saka, ilgtspējīgs iznācis? Ķeguma spēkstaciju jau uzcēlām, bet valsts okupācija ilga piecdesmit gadu. Turklāt ar okupācijas fakta pierādīšanu ir problēmas, jo daudzējādā ziņā cienījamais vadonis Kārlis Ulmanis taču līdz pēdējam sadarbojās ar okupantiem. Tā kā būs vien jāmācās dzīvot demokrātiskajā sistēmā, turklāt tā, lai mūs neaptītu ap pirkstu jeb baznīcā nedabūtu pērienu.
Par spīti tam, vajadzētu cerēt uz kaut ko jauku. Nupat šajās dienās plašsaziņas līdzekļos pie tautas vērsās ventspilnieku galva Aivars Lembergs. Proti, Krievija izdara politisku spiedienu, lai iegādātos «Ventspils naftas» akcijas. Varētu tā būt, ka Krievijā ir izskaitļojuši: šis ir pēdējais brīdis, kad uz mums var izdarīt kādu jūtamu politisku, ekonomisku spiedienu, jo ar gaidāmo pozitīvo nobalsošanu par iestāšanos Eiropas Savienībā Latvija vēl vairāk attālinās no Krievijas ietekmes. Kaut arī vēl vairāk mani iepriecina tas, ka naftas, šā «melnā zelta», nozīme pasaulē varētu krietni mazināties. Proti, gudrie un apķērīgie zivju ēdāji japāņi iegulda milzu summas, lai benzīnu aizstātu ar ūdeņradi. Ziņu aģentūras vēsta – vēl vajag desmit gadu, un lieta aizies! Tas varētu ļoti mazināt gan Saūda Arābijas karalistes, gan Kuveitas emīra, gan arī irākiešu Sadama Huseina nozīmi un publicitāti pasaulē. Iespējams, līdz ar ūdeņraža degvielas parādīšanos patlaban naudīgajās, monarhiskajās arābu naftas valstīs pat attīstīsies demokrātija, jo cilvēkiem, šķiet, vajadzēs ļoti domāt, kā bez vecajiem ienākumiem normāli izdzīvot. Un tajā brīdī mēs, latvieši, ar savām lauztajām cerībām rūdītie, šajā demokrātijas skolā jau būsim vismaz vienu klasīti augstāk, vai ne!
