Nobrauciens ar «bobu», šāvieni Jelgavas centrā – nerātnie gadījumi studentu dzīvē.
Tuvojoties LLU 70 gadu jubilejai, atkal atgriežamies pie studentu nerātnajiem stāstiem, kas augstskolas dzīvi darījuši krāsaināku un pievilcīgāku. Aprīlī publicējām par Lauku celtnieku fakultātes 1987. gada atcelto izlaidumu. Šajā ārkārtas gadījumā viena no ievērojamākajām personām bija vēlākais šlāgermūzikas pionieris Latvijā un grupas «Klaidonis» vadītājs Māris Sloka. Viņš raksta: «Pēc tik daudziem gadiem atskatoties uz saviem trakajiem studiju gadiem, ne visas dullības liekas tik foršas, ka gribētos ar tām lepoties. Bet katrā ziņā mēs centāmies nedarīt pāri cienījamiem pasniedzējiem un citiem līdzcilvēkiem. Parasti tas izdevās, izņemot varbūt vienu gadījumu, kad mīļie vecāki un radi ar ziediem no Latvijas malu malām bija sabraukuši, lai sveiktu jaunos inženierus, diemžēl svinīgā ceremonija pils aulā tika atcelta. Iemesls – mūsu vētrainās orģijas diplomdarbu aizstāvēšanas nedēļā. Prieki četru dienu garumāPirmā aizstāvēšanas diena beidzās ar sadziedāšanos akordeona pavadījumā uz agronomu (Pētera ielā 1) un celtnieku kopmītnes jumtiem (Lielajā ielā 17), kas ieilga, neņemot vērā milicijas darbinieku aizrādījumus. Otrajā aizstāvēšanas dienā mūsu kopmītnes trešā stāva nišu iztēlojāmies kā piknika vietu pie ezera, kur bijām sakūruši nelielu ugunskuru. Protams, ne vairs dziedot, bet jau aurojot. Trešajā aizstāvēšanas dienā, suminot iepriekšējā gadā Siguldā atklāto bobsleja trasi, kopmītnēs sarīkojām savu «mazo čempionātu». Par «bobu» ļoti labi noderēja otrādi apgriezti rakstāmgaldi. Tā pa kāpnēm laidās lejā divnieku, trijnieku ekipāžas līdzjutēju auru un svilpienu pavadībā. Ceturto dienu diez ko neatceros, bet zinu, ka «tusējām» bēniņos pie baložiem, jo mūs jau meklēja augstskolas vadība. Tā kā uz lūgumiem ierasties pie dekāna neatsaucāmies, tika atcelta mūsu izlaiduma ceremonija, par ko, protams, uzzinājām, tikai ierodoties pilī.» Ieilgušās atvadas Atceras Aldis Mīders: «Faktiski jau gadījums, kas vēlāk tika nosaukts par «bobsleju», bija tīri nekaitīga izklaide. Diplomdarba aizstāvēšanas dienā pulciņš no labi padarīta darba un arī alus apreibušu potenciālo absolventu gatavojās atstāt «dzimtās kojas» un tika cilātas mēbeles. Tajā laikā «lielā māte – padomju dzimtene» studentam deva dzelzs gultu, naktsskapīti un gultas veļu. Katrs sevi cienošs koju iedzīvotājs centās ienest šajā drūmajā komplektā savus interjera priekšmetus. Aizejot šis pienesums tika nodots palicējiem apmaiņā pret tā laika vērtībām šķidrajos ekvivalentos. Tieši manā diplomdarba aizstāvēšanas dienā kojās ienāca mani vecāki. Viņi aicināja kāpt automašīnā un doties mājās, bet atteicu, ka aizbraukšu vēlāk pats. Gribēju atvadīties no kādas meitenes. Pēkšņi pamanīju, ka divi kolēģi nes galdu. Jautāju, kādēļ tik cienījami cilvēki dara tik smagu darbu. Te man atmiņā ienāca epizode, ka šo galdu, kas bija domāts televizoram koridora gaitenī, kādu jautru vakaru mēs bijām apmetuši ripā un izmantojām savādāk. Proti, fukši stūma to pa gaiteni, bet, iekšā sēžot, muzicēja viens mūsu čoms, kas tagad aizņem samērā daudz Latvijas Radio 2 ētera. Toreiz visiem bija dikti jautri, un es piedāvāju šo epizodi atkārtot. Tikai šoreiz fukšus aizstāja kāpņu slīpums. Pamēģinājām. Sanāca. Iepatikās. Tajā brīdī agronomiem bija beigusies kāda lekcija un kāpnes pildījās ar tautu. Izmēģināt gribētāji jau veidoja rindu. Bet visam labajam reiz pienāk gals. Šoreiz tas pienāca koju dežurantes izskatā. Pārbļaudama «boba» radīto troksni, viņa izklāstīja savu viedokli. Mēs sapratām. Divatā ar agronomu fuksi paņēmām «bobu» un aiznesām uz garāžu – kopmītnes istabiņu. Uz grīdas gan to nolikt nevarējām, jo visu brīvo telpu aizņēma alus «ādiņas». Tas, ko mēs nezinājām, bija koju dežurantes zvans uz rektorātu. Bijuši arī apjomīgāki pasākumi, kas parasti tika izbeigti pēc autoritatīvas dežurantes rīcības. Taču šoreiz reakcija bija nopietnāka.»Jāpiebilst, ka dekāna Gunta Andersona un nelaiķa rektora Imanta Gronska lēmums sodāmajiem studentiem nebija bargs. Galu galā M.Sloka un A.Mīders saņēma vien komjaunatnes rājienus. Jāņu nakts abiem absolventiem gan pagāja, kosmētiski remontējot trakajā līksmībā cietušās kopmītnes. Par A.Mīderu var piebilst, ka beidzamos divdesmit gadus gan viņš darbojas loģistikas nozarē un uzsver, ka atceras savus mācību spēkus ar dziļu pateicību sirdī. Vai «mežiem» patronas beigušās?Ne astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā Meža fakultāti vadījušais dekāns Leonards Līpiņš, ne arī pensionētais prokurors un mednieks Pāvils Cvetkovs par tālāk minēto lietu neko nezina, taču diez vai tā ir fantāzija. Proti, ne viens vien students (turklāt no dažādām fakultātēm) atceras, ka trauksmainajā atmodas laikā Meža fakultātes puiši no kopmītņu logiem Lielajā ielā 1… apšaudīja elektronisko pulksteni/termometru, kas tolaik rādīja laiku uz viesnīcas «Jelgava» jumta. Tas atradās no kopmītņu logiem metru četrdesmit attālumā. «Cik to pulksteni sataisīja, tik mēs pa viņu atkal šāvām gan ar renkuļiem, gan skrotīm. Šķiet, to darīja visi, kam bija ieroči. Gāja vellos!» atceras Viesturs Andersons, Meža fakultātes 1993. gada absolvents, tagad stividorfirmas īpašnieks Liepājā. Nav rasts racionāls izskaidrojums, kāpēc šis laikrādis studentiem licies apšaudāms. V.Andersons secina, ka rīcības iemesls bijis vienkārši studentu dullums. Līdzīgās domās ir arī Jānis Skalbe, Pārtikas tehnoloģijas fakultātes absolvents. Ja pulkstenis nevainojami darbojies ilgāku laiku, citu fakultāšu studenti teikuši: «Vai tad «mežiem» patronas beigušās!» Astoņdesmito gadu vidū vecākie kursi šāvuši arī par Ļeņina rakstiem un citām marksisma klasiķu grāmatām, ko kā stenda šķīvjus Driksas virzienā izmetuši no kopmītnes augšējo stāvu logiem. «Medību jautājumos mēs bijām ļoti labi izglītoti, tādēļ arī šajās dullībās stingri tika ievēroti drošības noteikumi, un nekas ļauns nenotika,» piebilst V.Andersons. Protams, ja par minēto šaušanu būtu kļuvis zināms augstskolas administrācijai, tūlīt šīs personas izslēgtu no medniekiem un arī studentiem, taču «meži» un viņu draugi klusēja. Iespējams, kaut kādas aizdomas tomēr bija. V.Andersons atceras, ka tika izdots rīkojums, ka studentu medību ieroči jāglabā nevis kopmītnēs, bet seifā fakultātes ieroču istabā. Tas gan bijis diezgan nereāli, jo students ar bisi rokās no mājām vai medībām varēja ierasties Jelgavā vēlu vakarā, kad fakultātes ēka slēgta. Kur tad tu savu ieroci liksi?! Absolvents domā, ka šī nerātnā tradīcija vienkārši norimusi, arī Latvijā kļuva mierīgāk un nacionāli noskaņotajiem «mežu» puišiem vairs nebija tik svarīgi demonstrēt, ka var ķerties pie ieročiem, lai pastāvētu par savām interesēm.
