Pasakās var smelties dažādas gudrības, piemēram, uzņemties atbildību par savu dzīvi un mācīties no kļūdām
«Bieži vien cilvēki jautā, ko darīt, kā rīkoties. «Palasi pasakas!» es viņiem iesaku, jo tās savā būtībā ir tēlos apslēpta dzīves gudrība. Visu, kas notiek ap mums, mēs varam atrast arī pasakās un mācīties no tām,» pārliecināta psiholoģe un pasaku terapeite Ilze Brakmane, vērzdama uzmanību uz avotu, kas varētu lieti noderēt pašizaugsmē. Tomēr bieži vien paaudžu paaudzēs vai rakstnieku iztēlē izauklēto gudrību mēs atstājam vien savu atvašu ziņā, labākajā gadījumā pacenšoties izteiksmīgi lasīt viņiem priekšā. «Bērni pasakām tic, bet mēs tajās dzīvojam,» smej Ilze, aicinot pašiem par to pārliecināties.Pasakas iekustina emocijas«Lasot pasakas, var iegūt arī spēku dzīvei, jo tās parasti ir emocionāli uzlādētas, harmoniskas un likumsakarīgas – pasakās nav nejauša rezultāta. Izmantojot pārnesto nozīmi, kas tajās ieslēpta, par daudzām lietām kļūst vieglāk runāt, jo metafora ir patiesa, bet šķietami ne tik personīga. Jebkuru lietu varam mācīties no pasakām, jo katram jautājumam seko atbilde un risinājums,» raksturo terapeite, atgādinot, ka līdzībās apspēlēto stāstu gudrību iespējams mācīties jau no agras bērnības. «Lasot bērniem priekšā pasakas, svarīgi pārrunāt, kas un kāpēc notika ar katru tēlu, pārnest to uz reālo dzīvi, lai mācītos, piemēram, par izvēli vai pienākumiem. Katram vecumam iespējams atrast pienākumus, kurus izpildot vairotu atbildību, celtu pašapziņu un gūtu izjūtu, ka varu ietekmēt lietas. Būtisks ir arī emocionālais līdzpārdzīvojums, kas palīdz iekustināt emocijas – līdzjūtību, žēlsirdību, prieku,» stāsta I.Brakmane, piebilstot, ka ar pasakām bērnos var attīstīt radošumu un iztēli, kā arī veicināt mācīšanos. Piemēram, būs daudz vieglāk apgūt alfabētu, ja mazajam neliks to iekalt, bet ļaus iejusties burtu pasaules glābēja statusā, kam jānovērš haoss, kurā mazās rakstu zīmītes iekļuvušas. Piepalīdzot vecākiem dārza darbos, var steigties palīgā nezālēs ieaugušiem burkāniem, ieklausoties, kā dārzs lūdzas, pēc tam ziemā dāsni atalgojot ar vitamīniem. Pašam jāuzņemas atbildībaGudrības, ko var mācīties no pasakām, parasti ir kā kripatiņas, kuras, vien citu pie citas liekot, veido veselumu. Iespējams, tāpēc tās sākumā grūti ieraudzīt, bet vēlāk šī nevērība atmaksājas. «Patlaban sabiedrībā vērojama tendence neuzņemties atbildību par savu dzīvi, bet meklēt vainīgos. Tās ir lamatas, kurās iekrītam. Šādi atbildību atdodam citiem – viņiem jāparūpējas, lai man būtu labi! Nav viegli noticēt, ka viss, kas ar mani notiek, ir mana izvēle vai attiecīgas rīcības likumsakarīgas sekas arī tad, ja neveicas. Nu kā tas var būt, ka esmu izvēlējies sliktu dzīvi!» pārdomās dalās Ilze, norādīdama, ka šāda domāšana top bērnībā. «Bērns, piemēram, iet pa meža taciņu un paklūp aiz saknītes. Ko vecāki parasti saka? «Ak, sliktā saknīte, nogāza tevi!» Tomēr tā nav taisnība! Paklūpot var mācīties gan to, kāda mēdz būt taka, gan pašam būt modrākam,» pārliecināta terapeite.Ceļā būs palīgi«Pasakās ļoti bieži sastopams sižets, kad galvenais varonis aiziet pasaulē. Tas ir kāds noteikts punkts, kad sākas viņa attīstības ceļš, piemēram, nomirst vecāki vai tēvs dēlu vairs nespēj uzturēt. Viņš aiziet, bet ceļā uzrodas palīgi. Nemēdz gan būt tā, ka ķešā nez no kurienes sakrīt burvju nūjiņas, jo pastāv došanas un saņemšanas princips. Piemēram, pasakā «Maija un Paija». Viena darīja labu un pretī saņēma labo, un otrādi. Tas ir enerģijas apmaiņas likums. Tomēr palīgi neuzrodas, pašam sēžot un šūpojot kājas. Ir jārīkojas, jo tikai tā var iekustināt enerģiju,» atzīst I.Brakmane, akcentējot arī neērtību, kļūdu un grūtību nozīmi.«Neērtības virza pasauli. Kamēr man ir ērti, kamēr visu iedod, nav vajadzības attīstīties. Nez vai putni mestos ārā no ligzdas, ja viņiem pietiktu vietas un barības,» turpina Ilze, piebilzdama, ka neērtības vajadzētu droši izmantot bērnu audzināšanā. Nevis mammai smērēt sviestmaizi, kad to prasa sākumsskolas vecuma bērns, bet likt to darīt pašam. Tas gan vairo prieku, ka izdodas, gan izjūtu, ka esi sācis kontrolēt noteiktus procesus. «Teju visās pasakās redzam, ka galvenajam varonim jāpārvar grūtības, un caur to var iegūt vērtīgas lietas, kuras viņš neaizmirst tarbā, bet zina, kā izmantot,» teic Ilze.Tāpat pasakās redzama izvēle, pa kuru ceļu iet, kas cieši saistīts arī ar attieksmi. «Fakti paliek fakti, bet nozīmīga ir mūsu attieksme pret lietām, kas ar mums notiek. Cilvēkam gan grūti pieņemt, ka sliktais ap viņu var būt paša izvēļu rezultāts. To ieraugot, iespējams žēloties vai pieņemt par labu mācību stundu. Būtiski izprast arī līdzsvara principu – nevaru gaidīt, ka visu laiku varēšu ņemt. Ko esmu gatavs dot pretī?» dzīves atziņās, kas gūta pasakās, dalās I.Brakmane. AtziņasReiz olā gulēja cālis. «Pasaule ir maza,» viņš domāja. Pienāca laiks, un viņam olā kļuva par šauru. «Manai pasaulei ir robežas,» viņš neapmierināts teica. No cāļa kustībām ola saplīsa, un cālis ieraudzīja gaismu. «Cik es esmu mazs,» cālis apjucis sacīja. Nezināms autorsDzīvē vienmēr gadās kaut ko iegūt un kaut ko zaudēt. Priecājies, ja esi uzvarējis, un nenožēlo zaudēto! Nekad neskaties atpakaļ! Pagātni tik un tā nevar mainīt. R.Brensons Iespējams, ka cilvēka dzīvē nav nekā grūtāka par izvēli. P.KoeljuNo www.tikainesakinevienam.lv
