Katru mācību gadu literatūras stundās lasām dzeju. Ar to sastopamies visur, bet reizēm pat nepamanām, ka mums blakus dzīvo cilvēks, kas raksta dzeju.
Katru mācību gadu literatūras stundās lasām dzeju. Ar to sastopamies visur, bet reizēm pat nepamanām, ka mums blakus dzīvo cilvēks, kas raksta dzeju.
Sešpadsmitgadīgā talantīgā meitene Ingūna Tanona pirmo dzejoli uzrakstīja pirms diviem gadiem, paužot savas emocijas un uzkrāto pieredzi. Pēc meitenes domām, katram cilvēkam ir savs skatījums uz dzīvi, taču dzejniekam netrūkst drosmes savu viedokli paust citiem. «Nesen iepazinos ar meiteni, kas arī labprāt raksta dzeju. Aprunājos ar viņu par liriku un sapratu, ka esam pavisam atšķirīgas. Kas man ir balts, viņai šķiet melns,» tā Ingūna.
Rakstot mācību projektu, Ingūna analizēja savu dzeju: «Atklāju, ka esmu romantiķe! Taču manā romantismā brīžiem iezogas pesimisms…» Jaunietei patīk uzklausīt kritiku par saviem gara darbiem. Tā viņai esot pat nepieciešama. Te būs kādas rindiņas no Ingūnas dzejas:
«Mēs ejam caur dzīvi teciņus,
bet jūtas mūs dzen aulekšiem….»
Kā gandrīz visi Ingūnas dzejoļi, arī šis radies sāpju iespaidā. «Kā teica viens gudrs cilvēks: «Pērle mirdz, kad tā ir ievainota». Tāpat ir ar mani,» atzīstas meitene.
