No vienas puses, nav šaubu, ka nacionālās atbrīvošanās cīņas vēsturē paliks kā viens no skaistākajiem tautas vienotības, nevardarbīgas apgarotības brīžiem, par ko vērts rakstīt pēc iespējas vairāk. No otras puses, pagājuši gandrīz piecpadsmit gadu.
No vienas puses, nav šaubu, ka nacionālās atbrīvošanās cīņas vēsturē paliks kā viens no skaistākajiem tautas vienotības, nevardarbīgas apgarotības brīžiem, par ko vērts rakstīt pēc iespējas vairāk. No otras puses, pagājuši gandrīz piecpadsmit gadu. Vismaz tuvākajā laikā nav apdraudēta valsts pastāvēšana, intereses kļuvušas individuālākas, varbūt arī šaurākas.
Kad vairākus bijušos barikāžu kustības dalībniekus lūdzu pastāstīt par savām atmiņām, nereti bija jādzird atrunas. Ko nu es, ko nu par mani… Vai tiešām mēs esam vareni tikai barikāžu rindās, bet katrs atsevišķi gribam palikt ēnā? Tas pats ir ar barikāžu piemiņas zīmēm. Vieni varbūt klusībā cer, ka viņam to pienesīs klāt, citi pašlaik it kā nedomā neko. Taču pašiem ir jārosās, lai lieta tiktu nokārtota, jo pēc pāris gadiem vilciens jau būs aizgājis… Gribas cerēt, ka barikāžu piemiņas zīmes vēl vajadzēs izkalt ne vienu vien desmitu tūkstoti un tās būs relikvijas, ko paaudzes pašapzinīgi glabās kā lielu dārgumu.
Publicējam dažus barikāžu laika stāstus. Jāpiebilst, ka visus runātājus uz publicitāti pierunāt man tomēr neizdevās.
Jānis Ziemelis, Sidrabenes pagasta Mauriņu saimnieks:
Skaidrs, ka visi uz barikādēm nevarēja braukt. Kādam vajadzēja palikt savā darbavietā, jo dzīve jau neapstājās. 1991. gadā es biju Garozā kolhoza “Druva” ēdnīcas vadītājs. Mēs barikāžu dalībniekiem no kolhoza cūkām cepām kotletes. Vairs neatceros, vai to teica darīt zootehniķe Ausma Kramiņa vai kāds cits no priekšniecības. Rīkojums nebija dots kā pavēle. Taču skaidrs, ka mums, ēdnīcas darbiniekiem, divreiz nebija jāsaka. Piecepām pilnu piecdesmitlitrīgo alumīnija katlu un devām to autobusa šoferim Valdim Petrokaitim, kas veda vīrus uz barikādēm. No saimniecības turp brauca kādi divdesmit cilvēki. Tādi reisi bija trīs vai četri. Mūsu gatavotā maltīte bija domāta ne tikai viņiem, bet arī citiem barikāžu dalībniekiem, kas kopā ar mūsējiem atradās Zaķusalā pie televīzijas.
Tajā laikā valdīja neziņa, bažas, ka Baltijā varētu ieviest militāru pārvaldi. Taču man vēl vecāmāte bija mācījusi, ka Dieviņš jau visu redz un droši jārīkojas tā, lai viss iznāktu cilvēcīgi. Virtuvē visu dienu skanēja radio, mēs ar aizturētu elpu klausījāmies ziņas par to, kā iet Rīgā.
Kad 1991. gada barikāžu piemiņas fonda priekšsēdētājs Renārs Zaļais, viesojoties Mauriņos, teica, ka pārtikas sūtīšana barikāžu dalībniekiem arī ir lieta, par ko pienākas barikāžu piemiņas zīme. Es tās saņemšanai piekritu. Medaļa mums stāv viesistabā goda vietā kā liecība par toreiz pieredzēto lielo tautas vienotību un spēku. Tagad dzīve aizgājusi citādi nekā tajā ideālu laikā. Vieni kļuvuši bagāti, citiem par padomju laikos kolhoza darbos sabeigto veselību pienākas tik vien kā nieka pensija. Es domāju, ka mums brīvība un valsts neatkarība varēja vairāk veicināt godīgumu.
Trīsdesmit astoņus gadus jauns divu bērnu ģimenes tēvs, strādā par datorsistēmu administratoru:
Tolaik mācījos “mehos” trešajā kursā, biju izvēlēts par studentu kopmītņu vecāko. Mēs barikādēs bijām no pirmās dienas, 13. janvāra, vakara. Draugs bija palūdzis kaut ko uzrasēt. Brīdī, kad devos uz mācību telpu, kopmītnē ienāca dekāns Māris Ķirsis un prodekāns Kaspars Vārtukapteinis. Viņi tad arī pateica, ka jābrauc uz Rīgu aizstāvēt televīziju. Runājām, ka tur tāpat kā Viļņā varētu nākt uzbrukumā padomju tanki. Braukt gribēja visi. Drīz pienāca autobuss. “Piepačkāts” pilns tas aizveda uz Zaķusalu. Pie televīzijas mums ierādīja atpūtas vietu – divstāvu māju iepretī studijas augstceltnei. Gaidīt savu maiņu negribēju, tāpēc aizvilkos līdz augstceltnes durvīm, kur pievienojos durvju sargiem. Biju saģērbies ļoti silti.
Televīzijas priekšā bija novietotas arī lielās kravas automašīnas KamAZ, kas atbraukušas no mūsu kolhoza “Nākotne”. Ik pa laikam tur notika mācības. Tas nozīmē, ka mēs pret ieeju televīzijā sastājāmies dzīvā ķēdē, pareizāk sākot, dzīvā mūrī sešu septiņu cilvēku biezumā. Un tad naktī pienāca pats šausmīgākais brīdis. Uz Salu tilta varēja dzirdēt zemu basu, ko rada dīzeļmotori. Sirds pamira. Kāds vēl pabļāva, ka tie ir tanki no Dobeles. Tūlīt izveidojām dzīvo ķēdi. Taču tad izrādījās, ka tur brauc kolhozu smagā tehnika. Man liekas, ka tie bija “Nākotnes” K – 701 un līdzīgi traktori. Tā bija tāda izjūta! Traktori pievienojās kamaziem, kas līdz Rīgai bija tikuši ātrāk. Atskanēja prieka saucieni un dziesmas. Ap diviem naktī mani nomainīja. Teica: “Ej sildies!” Es tiešām biju nosalis tā, ka zobs uz zoba neturējās. Uzvārdus tur nevienam neprasīja. Barikādēs biju četras dienas, līdz pamatīgi apaukstējos un ar augstu temperatūru aizbraucu mājās.
