Skolotāja spējām un emocijām krustojoties ar viņa audzēkņu spējām, iespējām un emocijām, var rasties īsta, līksma un aizraujoša pedagoģija, skolotāja un skolēnu patiesa garīga kopība. Humānās pedagoģijas mērķis ir atrast to.
Skolotāja spējām un emocijām krustojoties ar viņa audzēkņu spējām, iespējām un emocijām, var rasties īsta, līksma un aizraujoša pedagoģija, skolotāja un skolēnu patiesa garīga kopība. Humānās pedagoģijas mērķis ir atrast to.
Izcilā pedagoga – teorētiķa un praktiķa – Šalvas Amonašvili skats uz pedagoģiju kā zinātni ir netradicionāls. Autoritārās un daudzās lietās formālās padomju pedagoģijas ziedu laikos viņam izdevās izveidot vairākas eksperimentālās skolas, kuru darbā tika ieviestas humānās pedagoģijas idejas, kas balstītas uz pedagoga sadarbību ar bērnu, individuālo pieeju mācību procesā. Š.Amonašvili humāno psiholoģiju un sadarbības pedagoģiju plaši izmanto izglītības speciālisti visā pasaulē.
Šajās dienās ar lekciju ciklu profesors viesojās arī Jelgavā un atrada laiku sarunai par sevi pašu, pedagoģiju, bērniem un dzīvi.
Kā kļuvāt par pedagogu? Jūs taču studējāt citas zinības.
Tas notika dīvaini. Skolas laikā biju visai tālu no šīs profesijas. Nekad nedomāju, ka būšu skolotājs. Skolotāji manī neradīja prieku; mani priecēja iespēja tikties ar draugiem, tas, ko darījām ārpus stundām. Tā nebija mīlestība pret skolu, tā bija mīlestība pret notikumiem, kas tajā risinājās.
Kad man vajadzēja palīdzēt uzturēt ģimeni, gāju meklēt darbu. Izrādījās, ka skolās bija vajadzīgi pionieru vadītāji. Sāku strādāt savā skolā. Būdams Tbilisi Universitātes 2. kursa students, mācījos persiešu valodu un Irānas vēsturi. Ļoti iemīlēju šo valodu, gada laikā varēju brīvi sarunāties, tulkoju Omāra Haijama dzeju. Sāku strādāt skolā, biju pionieru vadītājs: iepazinu bērnus, iemīlēju viņus. Arī bērni man pieķērās un iemīlēja mani.
Kādām īpašībām skolotājā jābūt, lai bērni viņam pieķertos, pieņemtu kā savējo?
Es pats ilgi meklēju atbildi uz šo jautājumu. Sākumā arī biju autoritārs pionieru vadītājs, komandēju bērnus tāpat kā citi skolotāji – izrādīju neapmierinātību, bāros, pieprasīju, dusmojos un sodīju. Citu pedagoģiju nepazinu. Kad man vaicā, kas mani mainīja, es parasti stāstu vienu gadījumu, kaut arī neesmu pārliecināts, vai tas kalpoja par patieso iemeslu.
Vienu dienu, kad kāpu augšā pa skolas kāpnēm, lejā lielā ātrumā drāzās kāds zēns, kas mani gandrīz nometa pa trepēm. Biju sašutis un iesitu zēnam pļauku. Puika uz mani ļauni paskatījās un aizgāja. Pēc šā gadījuma nevarēju aizmigt, visu laiku domāju, kāpēc tā rīkojos – mani taču neviens nekad nav sitis! Sāku daudz lasīt pedagoģisko literatūru.
Kādu dienu uz skolu atnāca piektās klases skolēna vecmāmiņa un man teica: «Dēliņ, iemīli manu zēnu! Viņam nav vecāku, tikai es. Esi viņam kā brālis!» Sāku celties agri no rīta, sāku iet pie šā piektklasnieka uz mājām, pavadīju viņu uz skolu, pēc stundām spēlējām šahu. Lūk, tā pakāpeniski bērni ienāca manā dzīvē un kļuva par tās jēgu. Viņu dēļ kavēju nodarbības universitātē.
Kā pievērsāties humānajai pedagoģijai?
Es saknes meklēju savos tuviniekos, kas bija man apkārt. Arī tagad vecākiem saku, ja gribat izaudzināt labus bērnus, dzīvojiet pa labam, tad arī bērni būs audzināti. Metodes nevajag meklēt! Tāda bija mana ģimene. Māte nemācēja kliegt, bārties, lamāties. Ja viņai bija sāpīgi, viņa vienkārši raudāja. Mātes asaras ļoti ietekmē audzināšanu. Ja visas māmiņas mācētu tās izraudāt, tas liktu just daudziem šķietami bezjūtīgiem un vienaldzīgiem bērniem. Protams, ne visiem, jo savu lomu spēlē arī priekšvēsture. Visam ir savs patiesības moments – svarīgi, kurā brīdī tu esi bērnam ko pateicis, aizrādījis. Ja esi bijis stingrs nepatiesi, tad bardzība ir bīstama. Stingrība īstajā brīdī var bērnu mainīt un attīstīt, taču, kurš ir šis patiesības mirklis, zinātne neatbildēs. Te jāieklausās sirdī, un sirds to var pateikt. Mums sevī šīs jūtas jāattīsta! Tu vari nelasīt gudras pedagoģijas grāmatas, bet būt brīnišķīgs audzinātājs un skolotājs. Tā arī bieži notiek. Manas pedagoģijas saknes ir manos tuviniekos, vecmāmiņas lūgšanās.
Kas ir atvērts, pie tā sirds gudrība nonāks. Kas nevar atvērties, tam tāpat netuvosies. Tu vari izlasīt kaut simts grāmatu, apmeklēt neskaitāmus seminārus, nekas nenotiks.
Humānā pedagoģija nav tikai mīlestības vai cilvēciskās pieejas pedagoģija – ar cieņu pret personību. Tas ir par maz un pa plecam katram pedagogam, vienalga, humānam vai autoritāram. Var būt autoritāri labestīgs, var autoritāri mīlēt bērnu (lielākajā daļā ģimeņu tā arī notiek).
Humānajai pedagoģijai bērns jāvirza uz garīgo meklējumu. Tulkojumā no sanskrita vārds «humāns» nozīmē meklējošs sevī saikni ar augstāko, ar savu iekšējo garīgo pasauli. Cilvēks, kas meklē šo saikni, arī ir humāns, taču ne tas, kurš mīl otru, bet sevī to nemeklē. Ja sevī atrodu Dievu, atzīstu jūsos Dieva esamību. Cilvēki ļoti vienkāršoti izprot humāno pedagoģiju – mīlēt, cienīt bērnus, nekliegt uz viņiem, būt labiem pret viņiem, smaidīt. Jā, tā būs humānā pedagoģija, tikai vienkāršotā izpratnē. Patiesi humāna tā kļūst, kad skolotājs domā ar ceturto prātu.
Vai var iemācīties tā domāt, vai arī šai spējai jānāk no Dieva?
Katrs no mums dzimis būt par pedagogu. Arī jūs! Vai jums ir bērni? Jūs jau esat pedagogs! Jūs viņus audzināt! Jūs izmantojat kaut kādas metodes, paņēmienus, lietojat sodus, glāstus, veicināt uz kādu darbību. Cita lieta, vai pareizi. Jūs taču katru reizi neskrienat uz bibliotēku, lai palasītu literatūru un pēc tam bērnu audzinātu?! Lūk, tātad jūs jau esat pedagogs no dzimšanas! Kāds šajos meklējumos kļūdīsies, kāds ne. Tas atkarīgs no tā, cik garīgi atvērts jūs esat. Ja esat, pie jums atnāks dzīves gudrība, kā audzināt savu dēlu vai meitu. Tāpēc ir māmiņas, kas nekad nav dzirdējušas par humāno pedagoģiju, viņām var nebūt nekādas izglītības, bet viņas var audzināt ļoti labus bērnus. Ir tādas māmiņas. Un arī tēti, kaut arī tādi sastopami retāk. Viena māmiņa vēlējās bērnu, dzemdēja viņu mīlestībā, mīl viņu. Viņai atklājas dzīves gudrība. Otra – nevēlējās bērnu, ilgi svārstījās, vai laist viņu pasaulē, kura vīrieša bērns tas ir. Šādai mātei neatklāsies dzīves gudrība. Jā, bērni dzimst dažādi, tāpēc mātei pedagoģija jāapgūst intuitīvi. No šejienes izriet humānās pedagoģijas jēga – novirzīt bērnu uz savu iekšējo pasauli.
Kā jūsu ieceres realizējās?
Gruzijā daudz strādājām. Astoņpadsmit gados ar saviem eksperimentiem aptvērām gandrīz vai visu republiku. Organizējām konferences. Tad ar skolotājiem strādājām ar jēdzienu «attīstība». Šīs vērtības sešdesmitajos gados celt saulītē bija bīstami. Taču tās bija mūsos iekšā. Kad radījām mācību līdzekļus, neuzkrītoši šīs domas ielikām tekstā. Kas mūs atminēja, izteica kritiku, uzbruka mums.
Kad pēc kara partija saprata, ka izglītība risina ideoloģijas problēmu, kad saprata, ka pasaulē, tostarp ASV, sāk veidot citas izglītības sistēmas, PSRS atļāva saviem zinātniekiem veikt zinātniskos meklējumus. Tas notika Krievijā. Arī citās republikās to atļāva. Tā mēs sākām eksperimentēt. Eksperimenta mērķis bija attīstīt bērna dabas dotumus. Ja bērns attīstās, viņš kļūst stiprāks. Mūsu skolēni sāka četru klašu vielu apgūt trijos gados.
Bērni apguva abstrakto domāšanu. No trešās ceturtās klases mācījās algebru, ģeometriju, abstrakto gramatiku un citas zinātnes. To var panākt ar attīstību. Attīstība ir bērna psihes īpašs stāvoklis. Attīstības teorija bija padomju psiholoģijas lepnums. Tā nāca no pedagoga Vigotska. Pasaule nezināja otru tik spēcīgu teoriju.
Vai šo teoriju var pielāgot katrai valstij, katrai nācijai, ideoloģijai?
Psiholoģija ir zinātne, kas atklāj objektīvo realitāti, un šai realitātei nav robežu – rasēm, kultūrām. Katrā kultūrā, lai tā ir krievu, latviešu vai amerikāņu, viena vecuma bērniem piemīt vienas un tās pašas psiholoģiskās īpašības. Zināšanas un attiecības būs dažādas, bet pašas īpašības būs vienādas. Protams, daudz kas ir atkarīgas, kādā kultūrā bērns attīstās un veidojas. Psiholoģija pielāgojas šai kultūrai. Arī humānā pedagoģija. Tai nav robežu, taču, cik veiksmīgi tā realizēsies, atkarīgs no apkārtējo cilvēku, skolotāju dzīves normām. Un vēl būs atkarīgs no valsts ideoloģijas. Mēs savās eksperimentālajās skolās padomju laikos atteicāmies no skolēnu formastērpa. Mums nekas nebija pret skolēnu formām, bet gan pret formalitātēm pedagoģijā.
Mūsu valstī pieņemts lēmums par obligāto piecgadīgo un sešgadīgo apmācību. Kāds, jūsuprāt, ir optimālākais vecums, kad sākt bērna izglītošanu?
Pēc mūsu un pasaules pieredzes, labākais vecums, kad sākt sistemātisku izglītošanu, ir seši gadi. Bet ir ļoti svarīgs nosacījums – ar kādiem paņēmieniem mēs izglītosim šos bērnus. Un tā nav mācību programma! Te galveno lomu spēlē skolotājs, viņa attieksme pret bērniem. Ja viņš strādās tā kā ar pirmo klasi, labāk pie tāda skolotāja nevest, jo sešgadīgajam bērnam tas var kaitēt. Labs skolotājs pats ir mācību programma! Tāpēc, ja jums ir sešgadīgs bērns, meklējiet skolotāju!
Vienāda nelaime piemeklējusi daudzas mūsdienu, to skaitā arī Latvijas un Gruzijas, skolas, proti, esam aizrāvušies ar mācību procesa vienpusību. Dot bērniem zināšanas, lai jūsu bērns būtu gudrāks par kaimiņu bērnu, lai tas būtu pārāks materiāli – ar dārgāku mašīnu, īpašumu. Šis merkantilisms valda pār jūtām. Arī skolotājos. Tas atnesis mūsu dzīvē rietumu realitāti. Jūs domājat, ka tur ir demokrātija? Tā nav patiesa! To var nopirkt tikai par dolāriem. Nopirkt tik daudz, cik gribi. Nav dolāru, būsi vergs demokrātiskā valstī. Tā notiek Gruzijā, Krievijā un varbūt arī Latvijā. Vai mums to vajag? Vai vajag mūsu bērnus sūtīt uz rietumiem mācīties? Mēs taču apzināmies, ka skola ir nācijas garīguma nesēja! Ja jūsu bērni mācīsies Valdorfa skolās, uzskatiet, ka tur viņi tiks audzināti būt par labiem vāciešiem! Negaidiet, ka viņi būs latviskās kultūras nesēji! Viņi būs latvieši tikai pēc izcelsmes. Amerikāņi pieņems jūsu bērnus, varbūt apmācīs viņus bez maksas. Bērni atgriezīsies pie jums, bet dzīvos pēc Amerikas standartiem. Ja tas jums patīk, lūdzu, tikai nerunājiet par latviešu valodas aizsardzību! Jūsu bērni atgriezīsies ar angļu valodu. Tas pats notiek arī Gruzijā. Valdorfa skola ir Valdorfa skola, bet jums vajag savējo!
Kāda ir mūsu auditorija?
Semināra laikā izjutu brīnišķīgu gaisotni, kurā jūtami radoši meklējumi. Šķita, ka visus jau sen pazīstu. Nekur citur rietumos jūs tādu gaisotni neatradīsiet. Tā nāk no sirds.
***
Vizītkarte
Šalva Amonašvili
Dzimis Gruzijā, Tbilisi 1931. gadā.
Beidzis Tbilisi Universitātes Orientālistikas fakultāti.
60 – 70. gados Gruzijā vadīja valsts mēroga eksperimentu, kas pamatoja jaunu zinātnisku virzienu – humānā pieeja bērniem izglītošanas procesā un sadarbības pedagoģija.
Krievijas Izglītības akadēmijas goda loceklis, Tjumeņas Valsts universitātes, Samāras Valsts pedagoģiskās universitātes goda profesors.
Daudzu pedagoģijas grāmatu autors, izdod Humānās pedagoģijas antoloģiju (40 sējumu).
