Jelgavas 2. ģimnāzijā Agneses Āboltiņas un Raita Ričika vārds ir pazīstams, un droši varam teikt, ka viņi ir ne tikai populārākās, bet arī vienas no interesantākajām personībām skolā.
Jelgavas 2. ģimnāzijā Agneses Āboltiņas un Raita Ričika vārds ir pazīstams, un droši varam teikt, ka viņi ir ne tikai populārākās, bet arī vienas no interesantākajām personībām skolā.
Kā jūs raksturotu sevi?
Agnese: – Smaids uzvar visu!
Raitis: – Traks un lien visur, kur var ielīst. Nevar nosēdēt uz vietas, bet brīžiem zemapziņa pasaka – stop! – pietiek, «bišķiņ» par daudz! Es vienkārši esmu tāds cilvēks, kas nevar stāvēt malā.
Kādā ziņā jūs esat līdzīgi?
Raitis: – Mēs abi esam traki!
Agnese: – Un mērķtiecīgi.
Raitis: – Daudz esam organizējuši, visur bijuši klāt.
Agnese: – Kopīga īpašība – nekad nepaliksim iedomīgi. Bieži ir tā: kāds kaut ko izdara un tad staigā paceltu degunu, bet mēs – izdarām, un tajā brīdī ir forši.
Kādas ir jūsu aizraušanās?
Agnese: – Dziedu korī, dejoju tautiskās dejas, spēlēju teātri. Biju kādreizējā skolas prezidenta, tas ir, Raita, padomniece. Man patīk runāt. Mīlu sabiedrību, un tā mīl mani.
Raitis: – Arī man bijušas daudzas nodarbes: zīmēšana, airēšana, pīšana, orientēšanās. Dejoju sporta dejas. Tagad vēl esmu iesaistījies arī «Norden» un iekļuvis Nacionālajā valdē, tas ir liels pienākums. Saistošākā afēra ir skolas radio – tāds, kāds tas ir tagad. Par to bija jācīnās. 11. klasē biju skolas prezidents, izveidojām Skolēnu padomi.
Vēl daru to pašu, ko citi jaunieši, – bezjēdzīgi pavadu laiku.
Agnese: – Man ir tā: «O! Vēl kas jauns? Es eju!»
Raitis: – Viņa vienmēr ir īstajā laikā un vietā, tāpēc ir populāra.
Agnese: – Man patīk dzirdēt: «Tu nāci man pretī, smaidīji, un man palika tik labi.».
Kāda ir jūsu attieksme pret cilvēkiem, kas visu laiku mācās, neiesaistās aktivitātēs, bet ir apmierināti ar sevi?
Raitis: – Uzskatu, ka viņi ir galīgi ķerti, tāpēc, ka sevi ierobežo. Viņi neizmanto lieliskās iespējas, ko sniedz sabiedrība.
Agnese: – Dzīvē vajag paspēt visu. Tie, kas labi mācās, domā, ka, darot arī ko citu, viņi nevarēs izglītībā kaut ko sasniegt. Bet var! Es arī mācos labi, tomēr ļoti daudzko daru.
Jūs pie cilvēkiem ejat atvērti, ar mīļu smaidu.
Agnese: – Tas sākās ar teātri. Režisore I.Vazdiķe sacīja, ka labākais kompliments, ir «Priecājos tevi redzēt.» Ja saku, ka tev ir labas kurpes, tas nav tik jauki, kā tad, ja paskatos acīs un saku, ka tu šodien staro. Būtiskais ir cilvēka dvēsele. Es visiem cenšos to iemācīt, lai nebūtu jāsarkst pie vārdiem «Es tevi mīlu».
Raitis: – Tas ir ļoti forši, ka pasaka tādu komplimentu, jo tas ir gan kurpēm, gan frizūrai, gan dvēselei. Ir tāds teiciens – dots devējam atdodas. Es neceru, ka man tiks kaut kas atdots, bet es ticu, ka, palīdzot citiem, kaut kādā ziņā palīdzu sev. Tas dod gandarījumu – ja tu vari kādam palīdzēt un kaut ko padarīt.
