Vakar visa Eiropa atzīmēja Starptautisko bioloģiskās daudzveidības dienu.
Vakar visa Eiropa atzīmēja Starptautisko bioloģiskās daudzveidības dienu.
ES dalībvalstis aizņem trīs miljonus kvadrātkilometru lielu teritoriju no polārā loka ziemeļos līdz siltajiem Vidusjūras ūdeņiem dienvidos, no viļņu šaustītajiem Atlantijas okeāna krastiem līdz sniegotajām Alpu virsotnēm. ES ietver bezgalīgi plašu dabisko vidi un milzīgu floras un faunas daudzveidību. Viens priecājas par pirmajām vizbulītēm, dažs rauc degunu, ieraugot milzīgu vaboli, cits steidz noplūkt kādu neredzēti skaistu ziedu. Tās ir tik pierastas dabas vērtības un kopā veido to, ko sauc ikdienā ne visai bieži lietotos vārdos – bioloģiskā daudzveidība.
Izzudusi puse Eiropas tauriņu sugu
22. maijs ir pasaules bioloģiskās daudzveidības diena. Lai arī datums izvēlēts drīzāk nejauši, nav nekāda nejaušība, ka bioloģiskajai jeb dabas daudzveidības sargāšanai tiek pievērsta arvien lielāka pasaules uzmanība.
Dabas aizsardzības sistēma ES tiek uzlabota, tomēr tās bioloģiskā daudzveidība ir nopietni apdraudēta. Izrādās, ka tas, ko esam pieraduši redzēt kaut vai dažu minūšu vai pusstundas braucienā no lielpilsētām un pat pilsētās, kurās zaļus dabas stūrīšus nav izspiedušas rūpnīcas un debesskrāpji, ir nopietni apdraudēts. Izklausās gandrīz neticami. Tomēr Eiropā patlaban spēkā ir bīstamas tendences – samazinās vai pilnībā izzūd daudzas augu un dzīvnieku sugas, sākot no zīdītājiem līdz pat kukaiņiem. Piemēram, gandrīz izzuduši 45% Eiropas tauriņu sugu, 38% putnu un 24% augu sugu. Dažās Eiropas valstīs divas trešdaļas no dabiskajām vidēm (piemēram, pļavas un mitrās zemes) uzskatāmas par izmirstošām. Pat kādreiz tik izplatītu putnu kā zvirbulis, cīrulis un ķauķis populācijas ir ievērojami samazinājušās.
Progress un dabas daudzveidība – nesavienojami?
Izrādās, savienojami gan. Tomēr nepārdomāta attīstības plānošana, izšķērdīga zemes izmantošana un intensīvas lauksaimniecības metodes daudzu gadu laikā summējušās un veicinājušas daudzu dabisko dzīvotņu sagraušanu, piemēram, mitro zemju iznīkšanu, kas ir viens no bagātīgākajiem bioloģiskās daudzveidības avotiem, un no tiem ir atkarīga daudzu savvaļas sugu izdzīvošana.
Kas iznīcina dabas daudzveidību? Cēloņu rinda ir gara – intensīva mežsaimniecība un lauksaimniecība, zivsaimniecība, transports, pārmērīgi koncentrēts atpūtas bizness un tūrisms, urbanizācija, kalnrūpniecība, enerģētika.
Nevar apgalvot, ka sabiedrība līdz šim dabas vērtības nav uzskatījusi par nozīmīgām, drīzāk bijušas citas prioritātes. Piemēram, somi gadsimtiem susinājuši savus purvus un uzskatījuši to par ekonomisko progresu. Tikai nesen ir saprasts ļaunums, kas tika nodarīts, un tagad grāvji ap mitrajām zemēm atkal ir piepildīti. Itālijā Maremma pļavu atjaunošanā tika iesaistīti vietējie lauksaimnieki, jo šīs zemes var izmantot kā bifeļu ganības. Un lauksaimnieki ieguva ganības lopiem, kas ražo mocarellas sieru, savukārt pļavas tiek noganītas, neaizaug, līdz ar to saglabājas dzīvesvieta daudziem pļavu putniem un citām sugām. Savukārt pasaulē labi pazīstamā dabīgā ūdens «Evian» ražotājs, kas savu produktu iegūst zem Francijas Gavo purviem paslēptajās dzīlēs, izrādījis interesi par purvu saglabāšanu un dara to itin veiksmīgi.
Lūzuma punkts – Riodežaneiro konference
Par lūzuma punktu pasaules apziņā par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nepieciešamību var uzskatīt 119 valstu, tostarp Latvijas, 1992. gadā Riodežaneiro parakstīto bioloģiskās daudzveidības konvenciju. Ar to valstis apņemas aizsargāt un ilgtspējīgi izmantot bioloģisko daudzveidību.
Uz jautājumu, kāpēc nepieciešama starptautiska konvencija dabas daudzveidības aizsardzībai, ir trīs atbildes. Pirmkārt, daba nepazīst valstu robežas. Piemēram, Latvijas lāči savās ierastajās gaitās dodas uz Igauniju un Krieviju, un šīs sugas aizsardzība Latvijā ir atkarīga tikai no mednieku neveiksmes kaimiņvalstīs. Otrkārt, tāpēc ka ir bagātas un nabadzīgas valstis. Ir izveidots Pasaules Vides fonds, kurā bagātās valstis iemaksā naudu, lai to izmantotu nabadzīgākās zemes dabas daudzveidības saglabāšanai. Arī Latvija saņem šos līdzekļus. Un visbeidzot, ar starptautisku vienošanos iespējams efektīvāk ietekmēt citus procesus pasaulē.
ES mērķi dabas aizsardzībā izriet arī no Riodežaneiro konvencijas – apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos gan savā teritorijā, gan pasaulē kopumā un dabas aizsardzību iekļaut citās sfērās, piemēram, lauksaimniecībā un rūpniecībā. ES dabas aizsardzības stūrakmens ir putnu un biotopu direktīvas, kas nākotnē izpaudīsies kā vienots ES aizsargājamo dabas teritoriju tīkls «Natura 2000». To izveidot plānots 2004. gadā.
Arī Latviju apdraud intensīva saimniekošana
Arī Latvijā tiek veidots ES nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkls «Natura 2000».
Mūsu valstī vēl ir saglabājusies liela dabīgo ekosistēmu daudzveidība, ekstensīva mežu apsaimniekošana, tradicionāla lauksaimniecība, ir nelieli kūdras ieguves apjomi. Tālāk attīstoties lauksaimniecībai, var sākt strauji samazināties daudzas bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgas biotopu platības, bet atsevišķos reģionos pat izzust. Latvijas bioloģiskajai daudzveidībai ir divi draudi – pārmērīgi intensīva saimniekošana Zemgales auglīgajās platībās un lauksaimniecisko zemju pamestība Latgalē un Vidzemes ziemeļos. Šajos reģionos zemes aizaug ar krūmiem, alkšņiem, degradējas ainava un izzūd dabas daudzveidība, kas saistīta ar atklātām lauksaimniecības platībām. Apdraudētas ir arī jūras piekrastes jutīgās kāpu un kāpu mežu ekosistēmas, kurām kaitē apbūve, neorganizēta rekreācijas slodze un mežu pārmērīga izciršana.
Tomēr, salīdzinot ar ES valstīm, Latvijai vēl nav jāveic ārkārtīgi dārgie dabas daudzveidības atjaunošanas pasākumi. Salīdzinoši sliktāk attīstītā lauksaimniecība vismaz dabas aizsardzībā ir palīdzējusi Latvijai izcelties uz Eiropas kartes. Īpaši jāpiemin relatīvi maz skartie meži, purvi, tīrie ūdeņi, neregulētās, neiztaisnotās upes. Turklāt Latvijā pakāpeniski izdodas īstenot dažādus dabas daudzveidības saglabāšanas projektus, sadarbojoties ar iedzīvotājiem un zemju īpašniekiem, un tādējādi dabas daudzveidības saglabāšanas problēmai pievērsta arī sabiedrības uzmanība.
Govju ganīšana – izdevīgi saimniekiem un dabai
Kā veiksmīgas dabas daudzveidības sargāšanas piemēru var minēt vērtīgās Engures ezera apkārtnes pļavas, kurās sastopamas arī daudzas ES direktīvās minētās augu biotopu un putnu sugas, piemēram, ķīvītes un upju tilbītes. Šīs sugas pļavās var mitināties, kamēr tās nav aizaugušas ar krūmiem un niedrēm. Taču Engures ezers ir ļoti bagāts ar barības vielām un slāpekli, tāpēc jau kopš piecdesmitajiem gadiem strauji aizaug. Turklāt vietējie tur vairs negana lopus, un nu ir pienācis pēdējais brīdis rīkoties.
Protams, pļavas var katru gadu izpļaut, taču tas ir darbietilpīgs un arī dārgs pasākums. Tāpēc ES LIFE projektā atrasts kāds vienreizējs pasākums – pļavās ganās un tām aizaugt neļauj dzīvei savvaļā pielāgotas Skotijā selekcionētas gaļas govis. Tās tiek krustotas ar Latvijas brūno, lai varētu dzīvot mūsu apstākļos, kā arī ar savvaļas dzīvei piemēroto pinkaino govi «Highlander». Šīs Engures pļavu apdzīvotājas audzē bioloģiskās lauksaimniecības saimniecībā «Kalnbērziņi» Zaubē.
Projekta autori iesaista arī vietējos iedzīvotājus. Engures ezera pretējā krastā top cits projekts –ar zemes īpašnieci tiek slēgts līgums, ka saimniece saņem noteiktu daudzumu govju un viņas pieskata. Divus vai trīs gadus viņa apņemas tās ganīt noteiktā aplokā, bet pēc tam var rīkoties pēc sava prāta. Tas ir izdevīgi gan saimniecei, jo viņa var šos gaļas lopus pavairot un pārdot, gan arī dabai, jo vērtīgās pļavas tiek dabiski apsaimniekotas. Turklāt tas nav dārgi, jo govis visu gadu dzīvo savvaļā un tikai ziemā nedaudz jāpiebaro. Līdzīgs projekts top arī pie Abavas, tomēr pagaidām šāda iedzīvotāju un dabas sargātāju sadarbība ir pašos pirmsākumos. Tuvāko plānu vidū ir arī reto zilo govju ganīšana piekrastes pļavās.
