Mēs Jelgavas pedagoģisko skolu absolvējām 1949. gada pavasarī. Kopš tā laika mūsu kursa biedri tikušies 24 reizes. Bijušas gan priecīgas gan bēdīgas tikšanās.
Mēs Jelgavas pedagoģisko skolu absolvējām 1949. gada pavasarī. Kopš tā laika mūsu kursa biedri tikušies 24 reizes. Bijušas gan priecīgas gan bēdīgas tikšanās.
Šoreiz, absolvēšanas 55. gadskārtā, bija apvienojums. Savulaik pazīstamais vieglatlēts Jelgavas fiziskās audzināšanas skolotājs Zigurds Kļaviņš Černobiļas traģēdijas ietekmē no mums šķīrās 1988. gadā. Viņa mājas Stadiona ielā mums vienmēr ir atvērtas, mūs tur sirsnīgi sagaida Ziga dzīvesbiedre Ruta. Arī šoreiz.
Tā nebija skumja atcerēšanās. Dārzā cita pēc citas aizdegās deviņas sveces. Un uz mums raudzījās deviņas sejas, kādas mēs tās atcerējāmies. Tikšanās reizē mēs nevaram aizbraukt uz kapsētām dažādās Latvijas vietās, bet šeit jaukā laikā romantiskā gaisotnē mēs varam parunāties ar audzinātāju Staņislavu Rasnaču, mūsu kursa biedriem Birutu Kalniņu – Ļubļinsku, Mirdzu Kirštrolci – Jermolovu, Aiju Janševsku, Herbertu Tijonu, Jāni Berzinski, Viktoru Vītolu, Kārli Šteinbergu un, protams, ar Zigurdu Kļaviņu… Tā nav nostaļģija. Tā ir aizvadītās dzīves analīze, atstarojums. Un ir secinājums – mēs esam dzīvojuši kopā ar personībām. To sākām atskārst jau agrāk, bet pilnībā apjaušam tagad.
Mūsu dzīves ir ritējušas atšķirīgi. Ir spilgti vārdi ar visā Latvijā izskanējušiem darbiem, ir klusas lauku skolotāju gaitas, ir nodarbes, kam pedagoģijas prakse kļuvusi pavisam tāla. Ir kuplas ģimenes ar bērniem un mazbērniem, ir sāpošas kājas un nespēja iziet no mājas, ir arī vientulība. Bet diemžēl ir arī pa kādai vīpsnai, atsvešinātības aizbildinājumam. Žēl. Mēs tomēr nāksim kopā, runāsim, atcerēsimies, ieskatīsimies cits citam acīs, uzmundrināsim. Mēs visi esam vienādi, kaut dažādi. Cits citam vajadzīgi.
Uz tikšanos nākamvasar! Kaut vieta būs cita, mēs aicināsim un gaidīsim.
Guntis Krūmiņš, Jelgavas pedagoģiskās skolas 1949. gada absolvents