Tāda ir ģimenes tradīcija, ka svētvakarā vecāsmātes mājās Jelgavā Kļaviņi ir kopā. Vecāmāte Rutas kundze, viņas meita Aija, dēls Juris ar vedeklu Ilzi un četrām meitām.
Tāda ir ģimenes tradīcija, ka svētvakarā vecāsmātes mājās Jelgavā Kļaviņi ir kopā. Vecāmāte Rutas kundze, viņas meita Aija, dēls Juris ar vedeklu Ilzi un četrām meitām. Bet ziemassvētku stāsts ir par to, kā Jura un Ilzes ģimenē divām mazajām māsām vēlāk radās divas lielas māsas. Par to, ko Ilzei un Jurim nozīmē būt aizbildņiem.
Ģimenes aizbildniecības lietas ir ļoti smalkas un jutīgas, tādēļ sīki neaprakstīšu, kurā vietā un kurā internātskolā Juris ar Ilzi iepazinās ar savām “lielajām meitām”. Var piebilst, ka tas pat nebija Zemgalē. Astoņdesmito gadu beigās, kad atklājās patiesība par to, kā mēs Latvijā dzīvojam, trimdas baznīcas rīcībā nonāca visas Latvijas bāreņu saraksts. Tā daudzas svešumā dzīvojošās ģimenes nolēma kļūt šiem bērniem par krustvecākiem. Uz internātskolu, kas atradās netālu no ciema, kur tolaik dzīvoja Juris un Ilze, aizrakstīja kāds latviešu pāris no Bostonas. Vēstule bija izsūtīta vasarā un adresēta iespējamam krustbērnam – 5. klases skolniecei Vitai.
Tuvojās Ziemassvētki, bet atbildes no uzrunātā bērna kā nebija, tā nebija. Vēlāk izrādījās, ka iemesls tam bija vienkāršs – meitenīte nebija varējusi saņemties saviem labvēļiem uzrakstīt. Bet pasaule jau ir maza, un šī informācija caur radiem un radu draugiem nonāca līdz Ilzei un Jurim Kļaviņiem. Viņi apņēmās aizbraukt uz netālo internātskolu un noskaidrot, kāpēc tad mazā Vita neraksta. Tad nu vienā rudens svētdienā kartupeļu laukā kopā ar citiem internāta bērniem viņi Vitu satika. Turpat laukā noskaidrojās, ka internātskolā meitenei ir arī trīs gadus vecāka māsa Ināra, par kuru bostonieši neko nezināja.
Ilze ar Juri jau bija sagatavojuši aploksni ar marku un krustvecāku adresi, kur meitenei ielikt savu atbildes vēstuli. Viņa apsolījās uzrakstīt. Pirmajā brīdī šķita, ka viss attiecībās ar šo krustvecākiem pazudušo bērnu ir nokārtots, tomēr katram gadījumam Kļaviņi atstāja abām māsām savu adresi.
Un meitenes uzrakstīja ne tikai uz Ameriku, bet arī Kļaviņiem. Viņas lūdza iespēju atbraukt ciemos ziemas brīvdienās. Dzīvojot internātskolā, māsas bija aicinātas darbos uz vienu otru tuvējo lauku māju, taču tur viss aprobežojās ar darba došanu un darba ņemšanu. Aizbildniecībā divas māsas kopā neviens saimnieks nevēlējās. Ziemas brīvlaikā, kad laukos darbu mazāk, viņas skumīgi palika internātā. Kad Kļaviņi nolēma Vitu un Ināru atvest paciemoties savās mājās, izrādījās, ka tas nav tik vienkārši. Pirmkārt, viņiem bija jāiziet tāda procedūra kā ģimenes apsekošana. Internātskolas vadībai vajadzēja vietējās pašvaldības apstiprinājumu, ka Kļaviņu ģimenē ir piemēroti apstākļi bāreņu uzņemšanai. Otrkārt, pašiem Kļaviņiem nupat nāca pasaulē otrais bērns. Tādā situācijā, protams, vecākiem gribas, lai mājās ir mierīgāk, iespējami mazāk uztraukumu un citu rūpju.
Taču viss atrisinājās pozitīvi, un pamazām starp internātskolas māsiņām un Kļaviņu ģimeni izveidojās sirsnīgas attiecības, kas attīstījās tik tālu, ka aktuāls kļuva jautājums par meiteņu ņemšanu aizbildniecībā. “Bija jāņem, un viss,” vīrišķīgi īsi saka Juris. Tomēr ģimenei nebija viegli izšķirties. Toreiz Ilze vīra mātei teica: “Bet kā būtu, ja mūsu bērni kādu nelaimju dēļ nonāktu internātskolā un tagad sveši cilvēki izšķirtu viņu likteni?” Kļaviņas kundzei šī vedeklas doma likusies ļoti cilvēcīga un arī viņa dēla ģimenes lēmumam devusi savu svētību.
Vecākā aizbildniecībā paņemtā meitene Ināra togad pabeidza pamatskolu un turpināja mācīties profesionāli tehniskajā vidusskolā. Viņa savu aizbildņu ģimenē dzīvojusi visai maz, tikai skolas brīvdienās. Taču, pateicoties Kļaviņu ģimenes uzmundrinājumam un garīgam atbalstam, Ināra ir beigusi augstskolu – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju – un ieguvusi profesiju, kas raksturīga visai Kļaviņu dzimtai. Ināra daudz strādā un dzīvē stingri stāv uz savām kājām.
Vita pēc nonākšanas aizbildniecībā atstāja internātskolu un Kļaviņu ģimenē nodzīvoja piecus gadus. Jurim un Ilzei viņa bija liels palīgs mazo māsu auklēšanā. Patlaban Vita ir Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas beidzamajā kursā un jau sākusi strādāt izvēlētajā specialitātē, kur, starp citu, viņai ik dienas iznāk saņemt un rakstīt daudz vēstuļu. Pirms studēšanas Rīgā Vita ar savu Bostonas krustvecāku gādību divus gadus nodzīvoja Amerikā, kur, strādājot par auklīti, teicami apguva angļu valodu un nopelnīja naudu tālākai izglītībai.
Par Ilzes un Jura Kļaviņu ģimeni Vita saka: “Abas ar māsu esam pateicīgas Dievam un šiem cilvēkiem, ka ar mums tā ir noticis. Bez viņiem mēs nebūtu tādas, kādas esam tagad.” Ināra gan iebilst: “Kam gan to vēlreiz vajadzētu cilāt?” Ko lai viņai atbild? Rakstu ar cerību, ka Ilzes un Jura Kļaviņu ģimenei varētu būt laba parauga spēks un vairāk rastos tādu ģimeņu, kuras uzņemtos rūpes par vientuļajiem bērniem, kas Latvijā vēl daudzviet paliks vieni paši arī svētvakarā.
