Nobeigums, sākums 19., 26. septembra un 3. oktobra numuros
Kāpēc latvietis var Čīlē justies labi?
Uzzinot no vietējiem latviešiem, cik viņu tur ir un kā viņiem patīk mītnes zeme, uz jautājumu par labsajūtu varu atbildēt šādi: latvietim te patīk dabas daudzveidība (protams, ne visos reģionos), jo viņi apmetušies galvenokārt galvaspilsētā, piejūras slavenajā mākslinieku un dzejnieku pilsētā Valparaiso un Valdīvijas reģionā. Sabiedriski aktīvs latvietis Čīlē var ātri tikt pie jaukiem kaimiņiem, kas gatavi palīdzēt vienmēr (uzsvars uz vārdu vienmēr), un draugiem, kas uzrodas paši no sevis, piemēram, bērna skolasbiedru vecāki, kolēģi, koristi, bieži apmeklētas kafejnīcas apkalpotāji, citi latvieši, kurus var uziet sociālajos tīklos. No Valdīvijā mītošās Ilzes uzzinu datus par viņai zināmiem latviešiem, kas pašlaik dzīvo Čīlē, – Armands un meita, Pēteris ar vienu bērnu, Ilze ar trim, Laura ar diviem, Guntra, Ieva, Aija, Sandra utt. Kopā saskaitot – 12 sievietes un divi vīrieši, kuriem kopā ir 18 bērni. Un vēl ir ziņas par trim četrām dzimtām, kuru senči Čīlē ieradušies pirms Pirmā pasaules kara un mazbērni, kas paši nu kļuvuši par opīšiem un omītēm, latviski vairs nerunā, bet zina savu izcelsmi. Ar vienu tādu senu dzimtu Ilze ir tikusies.
Pieļauju, ka latvietim Čīlē varētu patikt gan pazīstamā pārtika un etnogrāfiskie raksti (lasiet iepriekšējos “Ziņu” numuros!), gan kultūras norises un dzīvesstils. Šī daudznacionālā zeme ir tik eiropeiska, sevišķi jau Valdīvija, kurā kultūrvēsturiski sabiedrību veidojuši ieceļotāji no Vācijas, ka maz atšķiras no Latvijas. Te līdz mūsdienām saglabātas senās vācu celtnes, vāciskā darba kultūra un precizitāte, ir pat Vācu skola, kurā mācību programmas, direktors un daži skolotāji atkomandēti no Vācijas. Lai skolas darbs neieslīgtu rutīnā, ik pa trim gadiem tiek atsūtīts cits direktors. Taču politiski mazaktīvus čīliešus padarījis Pinočeta režīms – kaut arī tas bija īsāks nekā mūs padomijas laiku pieredze.
Valdīvijā, kur viesojos veselu nedēļu, daudzviet valda vāciskā kārtība. Ielas un parki ir sakopti, krūmi un koki safrizēti, jūras lauvām ierādīta ērta dzīvesvieta uz pontoniem, veikalos plaukti tīri kā aptiekā, pastā un citās pakalpojumu iestādēs apmeklētāju rindu organizē elektroniskās ierīces, bērnu no skolas var paņemt konkrētā laikā un ne minūti vēlāk (ja noteikumi pārkāpti, seko uzaicinājums uz pārrunām direktora kabinetā), klaiņojošie suņi miermīlīgi un labi baroti. Atšķirībā no galvaspilsētas te nav bīstamo rajonu un ielu noziedzības. Ar cieņu un apbrīnu izturas pret viesiem no Eiropas – kādā veikalā pārdevēja, uzzinājusi, cik tālu ceļu esmu mērojusi, pārsteidz mani ar dāvanu un ir tik laimīga, ka mani apkampj un izsaka cerību kādreiz vēl tikties. Pēc tādiem sirsnības uzplūdiem taisni vai jāapraudas. Lūk, arī pēdējā atbilde uz jautājumu – neviltota sirsnība, ieinteresētība, atsaucība un labestība ir tā, kas latvieti Čīlē mudina uzturēties ilgāk. Citam visu mūžu.
Pumas pauguri un ūdenskritumi
Valdīvijā atrodas Čīles Dienvidu universitāte (Universidad Austral de Chile). Medicīnas fakultātes mācībspēks Serhio Uribe, izrādījis savu Radioloģijas institūtu, augstskolas centrālo ēku, ievedis rektora kabinetā, pastāstījis par visu laiku lielāko zemestrīci 1960. gada 22. maijā, pēc kuras gandrīz visas ēkas bija sagruvušas, pavaicā, vai man patīk kalni, ūdenskritumi un lietus. Protams, patīk! Neesmu taču no cukura, un kalnu takas arī jau esmu iemēģinājusi.
Ar prieku piedalos ģimenes izbraukumā. Ilzes vīrs Serhio mūs pārsteidz ar Huilo-Huilo dabas parka brīnumiem (milzonīgiem kokiem, mežonīgām kalnu upēm, grandioziem un skaļiem ūdenskritumiem, meža biezoknī paslēptu viesnīcu un restorānu) un Čīles top 10 viesnīcu Pumaspaugures pilsētiņā Pangipujī (Panguipulli). Tā atrodas pie Andu kalniem, Argentīnas pierobežā pašas Patagonijas pievārtē. Esam pavisam tuvu tai paralēlei, pa kuru Žila Verna romānā “Kapteiņa Granta bērni” ceļotāji iet meklējumu ekspedīcijā. Serhio līdzīgi kā Paganels uzņemas gida pienākumus – komentē koku sugu nosaukumus, ļauj uzkāpt uz akmens bluķiem, aiz kuriem metra attālumā nesas spēcīgā straume, rausta plecus, kad lūdzam tulkot kādu vietvārdu, kas ir indiāņu mapuče valodā. Pusdienojam nevis slapjā mežā, bet kamīna sasildītā lieltelpā meža restorānā, kas iebūvēts kokos. Viesnīcā otrpus šosejai atsevišķi trīs un četru stāvu viesnīcas korpusi nomaskēti kā kokiem apauguši kalni, no kuru virsotnēm tek strautiņi. Vakarā mūsu ceļš ved lejup uz Pangipujī. Arī te ir īpaša viesnīca.
Vakars ekskluzīvā viesnīcā
Nav viegli saprast, kas tad šajā mītnē ir tik īpašs, jo mana viesnīcu pieredze ir ļoti, ļoti, ļoti nabadzīga. Biežāk ceļojumu naktis esmu pavadījusi teltī, kempingā, hostelī vai pieticīgā viesnīcā (divzvaigžņu). Bet te uzreiz – labākā no labākajām. Skaidrību ievieš “gūgle” – te esot īpaša arhitektūra, dabasskats un apkalpošanas serviss.
Par arhitektūru un telpu dizainu – betona sienas ārpusē nosegtas ar apsūnojušām koka kārtīm, vannasistabā pietiek vietas kārtīgai klases ballītei, plašajās koplietošanas telpās (vestibils, atpūtas telpa ar garo saimes galdu, pie kura arī ēdam brokastis) uz grīdas, zviļņiem un dīvāniņiem izklātas melnraibas govs ādas, guļamistabas stikla siena ļauj justies kā uz atklātas kalna nogāzes terases. Te vakarā var sēdēt un vērot, kā pakāpeniski iedegas ielu laternas un māju logi, kāds lukturis uz kuģīšiem lejā, ezerā, un blāva gaismiņa ganu būdā, kas slīpajā nogāzē dod vietu arī tikko dzimušajiem jēriņiem. Tāda romantika!
Ziemas drēgnumu, kāds te valda kopš jūnija, augustā kompensē siltās akmens grīdas, tāpēc var staigāt basām kājām. Āra baseinā ledaino ūdeni tikai pataustu. Lai jau peldēšanās prieki tiek vasarniekiem, kas te rezervējuši apartamentus decembrim un janvārim. Atliek tikai iztēloties, kā es arī varētu baseinā laiskoties, dzert vēsu augļu kokteili, kas ieliets stilīgā glāzē un nolikts pa rokai uz gludās betona apmales. No ūdens ārā tikai galva un fonā Andu kalni.
Valparaiso valdzinājums
Mans sapnim līdzīgais ceļojums turpinās piejūras pilsētā Valparaiso, kur nokļūstu ar nakts guļamautobusu. Tas tūkstoš kilometru traucas pa gludu šoseju, piestājot Losandželosā un citās lielākās pilsētās. Jā! Pilsētu nosaukumi Čīlē tādi paši kā ASV. Neesmu vēl noskaidrojusi, kurš no kura tos nošpikojis. Nu bet tik neparastā autobusā, kur stjuarts pie gultas pienes ūdeni, kafiju un našķus, braucu pirmo reizi mūžā. Trūkst tikai kamīna, biljarda zāles un baseina uz terases. Ar taksi (šoreiz jau bez pārmaksas) agrā rīta stundā nokļūstu Vinjā del Mar. No putna lidojuma abas pilsētas izskatās kā viena, gluži kā Valka un Valga.
Vinjā (tā vietējie saīsināti sauc savu pilsētu) mani sagaida Serhio mamma, cienā ar jaunākā dēla Nikolā cepto kēksu, daudz runā un tad aiziet uz kafejnīcu tikties ar draudzenēm. Kopš vīra nāves viņa bieži ēd ārpus mājas. Es labprāt pielāgojos Marijas dienas gaitām un priecājos, ka varu iepazīt čīliešu virtuves gardumus dažādās ēstuvēs. Tomēr tas nav galvenais. Svarīgi ir cilvēki un pilsēta.
Valparaiso – mākslinieku un dzejnieku pilsēta, grafiti zīmētāju paradīze. No tā spilgtuma žilbst acis – katra māja citā krāsā. Nē! Ne māja, – mājas daļa. Ja ēkai ir trīs ieejas, tad tā noteikti būs trejkrāsaina kā saulīte Raiņa dzejolī – drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana. Pinto laukumā atrodu bezmaksas gidus, kas, sagaidījuši vienu interesentu (mani), met monētu, lai vienotos, kurš ies prom, kurš paliks. Otrdiena un ziema neesot tas labākais laiks trīs stundu pārgājienam pa pilsētas stāvajām ielām. Atjokoju, ka man tas derēs – tikšu vaļā no liekajiem kilogramiem.
Alvaro (gids) nenoguris stāsta par apgleznoto māju sienu sižetiem, vēsturi, mākslinieku likteņiem. Visemocionālākais ir stāsts par neseno ekonomisko krīzi, kad piekrastes zvejniekiem nācās sagriezt savus kuģus un kļūt par krasta žurkām un lielo kuģu īpašnieki pārņēma viņu nozvejas sektorus. Mūsu pārvietošanos atvieglo vairāki funikulieri, kas grabēdami uzved arvien augstāk un augstāk. Atpūšamies uz kādas plašas terases, kurā mūziķi spēlē nacionālās dziesmas un mākslinieki tirgo mazas glezniņas ar pilsētas ainavām. Te paveras skats uz abām pilsētām, ostu un okeānu. No karstās vakara saules slēpjamies palmu ēnā. Labi, ka pirms pastaigas paspēju nopirkt sārto cepuri ar izšūto uzrakstu – Valparaiso. Novakarē ar Alvaro lejā, ostas promenādē, šķiramies kā draugi. Viņš atvadoties neapkampjas, jo zina, ka Ziemeļeiropas cilvēkiem tā nav pieņemts. Sarunājam vasarā tikties viņa sapņu pilsētā Parīzē. Nezinu – Dienvidamerikas vasarā decembrī vai Eiropas vasarā jūnijā.
Vinju no Valparaiso šķir piecpadsmit minūšu brauciens ar autobusu. Atrodu pieturu, iekāpju, nopērku biļeti un no šofera mēģinu noskaidrot, vai autobuss brauc gar slaveno ziedu pulksteni. Dzirdu – sī, sī. Nu tad viss kārtībā. Turot rokā mazo biļetīti, somu, kastīti ar torti no marakujas krēma un biskvīta, iespiesta starp sasvīdušiem vakara braucējiem, cenšos noturēties kājās. Tas ir diezgan viegli, jo autobuss tā piestūķēts, ka abas durvis nav aizveramas. Taisnajos posmos tad nesas galvu reibinošā ātrumā. Gids jau brīdināja, lai izvēlos taksometru, bet man gribas kā čīlietei – braukt uz mājām ar sabiedrisko transportu. Nākamajā dienā meklēju kreklu ar uzrakstu “Es izdzīvoju autobusa braucienā uz Vinja del Mar”, bet visi izpirkti. Starp citu – humors Čīlē ir ierasta parādība.
Otrā diena Vinjā sākas ar garu pārgājienu pa promenādi, kas vijas gar pašu Klusā okeāna līča krastu. Uzmanību piesaista divi nirēji melnos tērpos. Viņi cenšas pārvarēt trīsmetrīgos viļņus, kas sitas pret krasta akmens sienu, un to atkāpšanās brīdī strauji metas uz priekšu. Ieniršana nedodas tik viegli kā filmās par nirējiem. Šie tikai pēc desmit minūšu cīņas ir spējuši ienirt un aizpeldēt tālāk no krasta, kur viļņi ir mazāki. Ap vienpadsmitiem kļūst karsti, tāpēc jādodas prom no krastmalas iekšpilsētā. Te nejauši satiekam Nikolā, kas izkāpj no mašīnas, parunājas, nofotografējas un iesaka mammai, uz kuru kafejnīcu labāk doties, bet viņa neklausās, aizejam pavisam citā virzienā. Kafejnīca ļaužu pilna – cits lasa avīzes, cits sarunājas, cits vienatnē malko kafiju un skatās tālumā. Es arī mēģinu iejusties nesteidzīgajā čīliešu dzīves ritmā – dzeru kakao, uzēdu kruasānu, pašķirstu avīzi, skatos, kā aiz loga pie divriteņa pienāk jaunietis, uzskrūvē sēdekli un aizbrauc. Tikai tagad pamanu, ka atstātajiem divriteņiem nav sēdekļu. Vēl viens velo īpašnieks atnāk ar sēdekli padusē.
Nākamajās stundās uzzinu, ka man patīk vazāties (šis ir visatbilstošākais vārds) pa veikaliem. Apavi, audumi, trauki un somiņas, rokassprādzes un grāmatas, lampas un ģitāras, ziedi un glezniņas. Tas viss man dod enerģiju. Plašās tirdzniecības ielas pilnas ļaužu. Daži apstājas un runājas ar Serhio mammu. Var saprast, ka dzīves laikā te ieguvusi daudz draugu un paziņu. Un grāmatnīcā, kur krītu kārdinājumā un nopērku grāmatu, viņa ilgi runājas ar pārdevēju. Un tas ielu troksnis – šoferīši spiež pīpināmo pogu, kad vajag un kad nevajag.
Ceļā uz Vinjas kultūras objektu – brīvdabas estrādi – satieku četrkājainos draugus. Viens ir tik noguris no labās dzīves, ka guļ vēkšpēdus pašā ietves viducī un gaida, kad atlēks kāds gards kumosiņš no tuvumā sēdošajām skolniecēm. Bet nekā! Pašas visu apēd. Pie estrādes ieejas nācējus sagaida divu rakstnieku Nobela prēmiju laureātu tēli – Pablo Neruda un Gabriela Mistrala. Jācer, ka arī latviešiem drīz pienāks laiki, kad varēs godināt kādu pasaules atzinību guvušu rakstnieku. Un diena ir galā – jābrauc uz Santjago pie jaunatklātajiem radiem, un tad lidojums uz Parīzi.
Pēdējā ceļojuma dienā piecas stundas nīkstu Šarla de Golla lidostā un sajūtu, ka esmu tik tuvu mājām – gandrīz kā Vienības gatvē Rīgā, no kurienes līdz Jelgavai ir viens pūtiens. 31. augusta nakts ir silta un sola saulainu 1. septembrī. Laimīga atgriešanās.
Atvadīšos no tevis, lasītāj, pa čīliešu modei – ČAU! Un nedomā, ka ceļošana ir bēgšana no dzīves. Ceļojam, lai dzīve neaizbēgtu no mums.
