«Pēc pārciestās slimības jūtos kā caur kuļmašīnu izlaista, taču dakteri, paldies, nevajag. Es pati sev esmu dakteris. Vienīgi nezinu, kā pielikšu pie mājas karogu,» 18. novembra rītā telefona sarunā teica kāda cienījama vecuma «Zemgales Ziņu» lasītāja, kas dzīvo viena. Jācer, ka viņai izdevās sazvanīt kā parasti izpalīdzīgos kaimiņus un karogs bija savā vietā. Šķiet, šogad 18. novembri lielākā daļa cilvēku sagaidīja ar daudz skumjākām domām nekā jebkad atjaunotās neatkarības laikā. Nācies dzirdēt ne vien to, ka šogad ar svētku sajūtu ir bēdīgāk, bet ir pat kauns to varoņu priekšā, kas cīnījās un arī mira par Latviju. Pagājušajā nedēļā Lauksaimniecības universitātē rīkotajā diskusijā par sociālo taisnīgumu izskanēja idejas, ka Latvijai vajadzīga no Eiropas Savienības dota intervences valdība. Ka pašu tauta nespēj radīt, izvirzīt atbildīgus valsts darbiniekus. Diemžēl domas par politiķu nespēju saprast savu tautu un strādāt tās interesēs nenoslāpēja arī visai tukšās svētku uzrunas. Domājot par mūsu priekšstāvjiem, nekur tālu – tepat Jelgavā – ir manāmas diktatūras iezīmes. Šogad redzējām, ka bez «liekiem komentāriem» var atcelt no amatiem pilsētas izpilddirektoru, bērnu un jauniešu centra «Junda» vadītāju, ka pašvaldība var tērēt milzu naudu sevis slavināšanai.Un tomēr nav tā, ka no vecā Lāčplēša, pieminekļa, kas no svinīgās atklāšanas 1932. gadā visu pirmās brīvvalsts laiku cienīgi stāvēja Jelgavā, būtu palikusi tikai akmens sirds. Ar jelgavnieku atbalstu pieminekli atjaunoja tēlnieka Kārļa Jansona dēls Andrejs, un tam, jācer, ir simboliska nozīme, kas liecina par tautas dzīvotspēju. Mēs pastāvam.
Mēs pastāvam
00:01
19.11.2009
80