Mums ir jubileja. Apritējuši 50 gadu, kopš esam aizvēruši uz visiem laikiem savas vidējās mācību iestādes – Jelgavas pedagoģiskās skolas – durvis.
Mums ir jubileja. Apritējuši 50 gadu, kopš esam aizvēruši uz visiem laikiem savas vidējās mācību iestādes – Jelgavas pedagoģiskās skolas – durvis. Mēs – divdesmit pieci piektā izlaiduma 4.a kursa audzēkņi. Astoņpadsmit no mums savā mūžā palikuši uzticīgi pedagoga profesijai. Citus tālākās mācības un dzīve ievirzījusi zinātnē, ģeoloģijā, žurnālistikā, režijā, mūzikā, muzeja un bibliotēkas darbā. Mūsu skolas vairs nav. To piecdesmito gadu otrā pusē likvidēja. Nav vairs arī skolotāju – aizsaulē aizgājuši. Bet mēs esam gandarīti, ka dzīves ievadā zinības esam guvuši pie pedagoģijas personībām: latviešu valodas un literatūras skolotājiem Melānijas Jansones un Pētera Buša, ķīmiķa un dabas zinātnieka Pētera Gustava, vēsturnieka Arvīda Salmiņa, matemātiķa Friča Lazdas, mūziķiem Krišjāņa Redberga un Jāņa Lukševica, fiziķa Viļa Kalēja, ģeogrāfes Marijas Līces, vieglatlētikas veterāna Alfreda Zvejnieka. Kā īsts tētis mūsu nemierīgajam, pārsteigumus mīlošajam kursam bija audzinātājs Staņislavs Rasnačs. Interesants savās izdarībās bija pat partijas vēstures pasniedzējs Jānis Pīlāgs. Stundās viņš savā šļupstošajā runas manierē, ik pēc brīža ar roku iebraukdams rasas pilnajā galvas ezītī, ļoti enerģiski klāstīja savus cietuma laika piedzīvojumus. Šis «priekšnesums», protams, mūs ļoti uzjautrināja.
Tas bija pirmajos pēckara gados, kad sagrautajā Jelgavā mums nebija savas skolas ēkas: mitinājāmies gan Jaunatnes ielas mazajā namiņā, gan arodskolas telpās Dobeles ielā, beidzot klases mums ierādīja tagadējās 2. ģimnāzijas augšējā stāvā. Tur arī skolu 1949. gadā pabeidzām. Lielā aktu zāle vēl nebija atjaunota, un izlaidums notika tagadējā zāles vestibilā. Bet tas bija arī romantikas laiks. Ar pirmo mīlestību, ar bezgalīgo piezīmju rakstīšanu, jo mācību grāmatu vēl nebija, ar negulētām naktīm. Prestižā volejbola spēle ar Sarkanarmijas lidotāju virsniekiem ievilkās mēness gaismā līdz pusnaktij, kaut no rīta gaidīja eksāmeni… Romantiku pastiprināja vēlākā Tautas māksliniece, kas nu jau viņsaulē, bijušā Jelgavas drāmas teātra aktrise Ņina Leimane. Viņa mūs tik iejūtīgi un sirsnīgi tuvināja teātra mākslai. Aiz LLU Ekonomikas fakultātes ēkas (bijušā Jelgavas Skolotāju institūta) pagalmā aug ozols. Par mūsu palaidnībām dabūjām sodu – strādāt tur sakņu dārzā. Rezumējumā iestādījām ozolu. Tas nu zeļ jau vairāk nekā 50 gadu.
Cerams, ka sestdien, 24. jūlijā, mūsu vidū salidojumā pāragri aizsaulē aizgājušā kursa biedra Zigurda Kļaviņa mājā, kur viesus sagaidīs viņa dzīvesbiedre Ruta, kas arī beigusi Jelgavas pedagoģisko skolu, ieradīsies arī Rolands Čuhalovs. Viņam vienīgajam būs jāpārstāv mūsu pedagogu saime. Rolands pedagoģisko skolu beidza 1947. gadā un pēc gada jau kļuva par fiziskās audzināšanas skolotāju. Jelgavas kapsētās apciemosim savus aizgājušos biedrus, audzinātāju. Pēdējo mācību vietu – 2. ģimnāzijas ēku – mums apsolījusies izrādīt direktore Ināra Daščinska. Tad turpināsim gremdēties atmiņās. Bez tām jau dzīvi nodzīvot nevar.
