Lūk, ko par 1991. gada barikādēs pieredzēto, intervējot savus tuviniekus un paziņas, raksta meitenes, kas darbojas «Zemgales Ziņu» Jauno žurnālistu klubiņā.
Lūk, ko par 1991. gada barikādēs pieredzēto, intervējot savus tuviniekus un paziņas, raksta meitenes, kas darbojas “Zemgales Ziņu” Jauno žurnālistu klubiņā.
Atradās pat laimīgais pāris
Interesējoties par barikāžu laiku, uzzināju, ka arī mana kaimiņiene divu bērnu māte un Lielplatones Speciālās internātskolas skolotāja Dace Lešinska bija šā mūsu valstij vēsturiskā notikuma dalībniece. Grūti iedomāties, ka ikdienā labi pazīstams, atsaucīgs cilvēks, kas man ne vienreiz vien ir palīdzējis latviešu valodas mācībās, spēj būt tik drosmīgs, ka kādā 1991. gada janvāra dienā kopā ar citiem Latvijas sargiem devās uz Rīgu. Lai gan elejnieku grupai bija jādežurē pie televīzijas torņa, Dace paspējusi apskatīt barikādes arī Vecrīgā. Tur tāpat kā Zaķusalā visapkārt kurējušies ugunskuri un stāvējušas ar baļķiem vai betona konstrukcijām piekrautas smagās automašīnas. Dažviet manītas arī dzeloņdrātis. Cilvēki savstarpēji bijuši ļoti laipni, dalījušies ar tēju un maizi. Blakus skanējusi mūzika, kopā dziedāt aicinājuši tautā iecienīti mākslinieki. Kopējā noskaņā baiļu nav bijis, drīzāk viss šķitis diezgan romantiski. Kāda Daces draudzene barikādēs satikusi savu nākamo vīru.
Dacei negadījās būt Rīgā tajā naktī, kad pie Iekšlietu ministrijas notika apšaude. Tikai pēc tās viņa īsti sapratusi, kādas briesmas draudēja barikāžu dalībniekiem.
Kad medaļas sāpina
Jelgavnieki Vilis, Ansis un Aldis (vārdi ir mainīti) atceras, ka kopā ar pārējiem brīvprātīgajiem devušies uz Rīgu, kolīdz uzzinājuši par asiņainajām sadursmēm Viļņā pie televīzijas torņa. Bija sajūta, ka jebkurā brīdī tautas apspiešana varētu sākties arī Latvijā.
“Cilvēki bija ļoti drosmīgi, reti kurš toreiz domāja par sevi. Un apņēmīgo bija tūkstošiem. Tādēļ jocīgi, ka pateicību – medaļu barikāžu aizstāvjiem – saņem tikai daži, kas it kā bijuši vadošie un organizējuši brīvprātīgo kārtības sargu darbību. Klausos un pirmo reizi dzirdu tādus uzvārdus! Arī sejas nepazīstamas! Vai viņi bija klāt, kad visapkārt oda pēc pulvera?” tā Ansis.
“Informācija par barikāžu “galvenajiem” ir safabricēta,” saka Aldis un piebilst par vairākiem tagad godā celtajiem, kas tolaik, 1991. gada janvārī, draudīgākā brīdī nemanāmi pazuda.
Vīru teiktais liek aizdomāties. Iespējams, ka visai tautai svarīgajos un liktenīgajos momentos kāds pirmām kārtām domājis par savu labumu. Un medaļas ne tikai godina, bet arī sāpina, vai ne?
Mēs izturējām!
Barikādēs bija arī mans tēvs Andrejs Zviedrāns, viņam tagad ir četrdesmit divi gadi un dzīve rit samērā mierīgi. Kas bija toreiz – 1991. gada janvārī? Vai jaunības dullums? Nē, patriotisku jūtu pārņemtam vīram vajadzēja kāpt autobusā un braukt pretī nezināmajam ar pārliecību, ka viņam pienākas aizstāvēt un nosargāt Latviju. Atceros arī sevi nepilnu piecu gadu vecumā pie loga gaidām tēvu. Viņam no tā laika atmiņā palikuši ugunskuri, tur dziedātās tautas dziesmas. Barikādēs tētis izjutis to, cik ļoti viens latvietis var gribēt otram labu darīt. Cilvēki jutušies cits citam kā labākie draugi. Rīdzinieki un laucinieki nesuši un veduši Rīgas aizstāvjiem malku, karstu tēju, ēdienu. Vai, veidojot dzīvo ķēdi ap Zaķusalas televīzijas centru, bija arī bail? Drīzāk to varētu saukt par nemieru, kas lika caurām naktīm palikt nomodā.
