Pēdējā laikā īpaši daudz runāts par to, ko mūsdienu Latvijas jauniešiem nozīmē valsts un apziņa, ka viņi ir tai piederīgi.
Pēdējā laikā īpaši daudz runāts par to, ko mūsdienu Latvijas jauniešiem nozīmē valsts un apziņa, ka viņi ir tai piederīgi. Vai armija viņiem asociējas ar iespēju tikt ierautiem ellē zemes virsū, vai tas ir gods – kalpot tēvzemei –, vai 18. novembris ir tikai iespēja vērot salūtu, vai arī diena, kad izjūtam patiesu prieku, ka mums ir iespēja dzīvot neatkarīgā valstī? Diemžēl nekā iepriecinoša nav – vairumam jauniešu pret valsti ir lielākā vai mazākā mērā negatīva attieksme.
– Man riebjas Latvija. Es gribu tikt ātrāk prom. Šeit visi ir ļauni un riebīgi, – tie ir kāda 11. klases audzēkņa vārdi.
Jā, jā, daudzi teiktajā saskatīs jaunības maksimālismu un bezatbildību par saviem vārdiem. Bet no jaunieša sejas izteiksmes un intonācijas varēja just, ka tā nav tikai nepārdomāti «izmesta» frāze. Iemesls ir daudz nopietnāks.
Priekšstats un attieksme pret valsti katram veidojas, mācoties vēsturi, interesējoties par dažādu mūsu tautas dižgaru dzīves gājumu, taču visspilgtāko iespaidu atstāj līdzšinējā pieredze saskarsmē ar dažādām valsts struktūrām un amatpersonām. Visi jaunieši šajā sakarā minēja vismaz vienu nepatīkamu piemēru. Bija arī pozitīvie, taču katrs no savas pieredzes varam teikt, ka negatīvais atmiņā saglabājas daudz spilgtāk.
Daudzi jo daudzi valstsvīri un izbijušie karavīri ir izteikuši sašutumu par jaunās paaudzes nevēlēšanos doties dienestā. Jā, puišu izmisīgā cenšanās atrast vienalga kādu iemeslu, lai tikai izvairītos no šā pienākuma, ir kļuvusi līdz absurdam smieklīga: neskaitāmas slimības, smadzeņu satricinājumi, visu iespējamo kaulu lūzumi un vēl un vēl… Bet vai viņus nevar saprast? Pat armijas instruktori atzīst, ka attieksme pret jauniesauktajiem ir necilvēcīga, ārpus jebkādiem disciplīnas noteikumiem. Turklāt viņi nesaskata nekādu (!) situācijas uzlabojuma iespēju. No sarunām varēja just, ka arī paši instruktori atzīst šādus «likumus», uztver tos kā pašsaprotamus – tā ir bijis un tā būs.
Policists – pilsoņa draugs un sargs. Smieklīgi. Pat tiem jauniešiem, kas nekad nav izdarījuši likumpārkāpumus, saskarsme ar šīm amatpersonām vienmēr bijusi nepatīkama. Policistiem visi jaunieši ir huligāni, mazgadīgie noziedznieki, alkoholiķi utt. Policija ir pēdējā instance, pie kā meklēt palīdzību. Ja tevi kāds būs piekāvis un tu vērsīsies policijā, tevi drīzāk pašu izlamās, ka vazājies pa tumsu (bieži pat nevajag tumsu), nevis operatīvi rīkosies, lai aizturētu sitēju, kas turpat netālu netraucēti turpina savus «darbiņus». Mūsu policistiem vēl daudz, daudz jāaug, lai sasniegtu, piemēram, visnepieklājīgākā Londonas likumsarga līmeni.
Tikko kādam paziņam pašā Vecrīgas centrā dienas laikā no rokām tika izrauts mobilais telefons. Ko darīja municipālie policisti, kas atradās tuvumā? Pagriezās uz otru pusi: kādēļ gan velti tērēt spēkus un laiku?
Kāda te var būt runa par uzticību valstij, ja nevari saņemt kaut nelielas drošības garantijas, kas ir viena no cilvēka primārajām nepieciešamībām.
Arī daudzās citās valsts iestādēs jaunieši tiek uzskatīti par… neko. Par to liecina kaut vai elementāru pieklājības frāžu trūkums sarunās. Lielākoties jauniešu centieni netiek novērtēti, viņiem dažādus šķēršļus liek gan vietējās kantora tantes, gan amatpersonas valsts līmenī. Sākas jau ar to, ka ideja par sarīkojuma organizēšanu pat skolā bieži tiek uztverta kā kaut kas nevajadzīgs, un beidzas ar to, ka valsts nedod iespēju jauniešiem mācīties tur, kur tie vēlas. Izrādās, ka skaistais sauklis par to, ka Latvija pašlaik ir lielo iespēju zeme, nav tik patiess. Vismaz ne jaunatnei.
Jā, Valsts prezidentes nesen teiktais, ka jauniešos ir jārada pārliecība, ka viņi paši var veidot valsti, ir laba atziņa. Tajā pašā laikā, gatavojoties prezidentes svētku pieņemšanai 11. novembrī Mākslas akadēmijā, vairākas telpas tika izremontētas un sapostas līdz nepazīšanai. Tikai viņas dēļ, kaut gan gadiem ilgi simtiem šīs augstskolas studentu vajadzēja samierināties ar nomelnējušiem griestiem un sienām. Vai tā nav netaisnība?
Jaunatnei ir jāsper solis tuvāk valstij, taču valstij ir jāsper divi.
