Kādreiz, deviņdesmitajos, Jelgavā bija krietni daudz alternatīvās mūzikas grupu. Reizi gadā tās satikās uz festivāla “Mēs – tornim” skatuves, lai apliecinātu savu atbalstu Sv.Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanai.
Pirmais mūzikas festivāls “Mēs – tornim” notika slavenajā 1994. gadā, kad vienkopus uzstājās gan to laiku rokmūzikas spīdekļi, gan mazāk dzirdētas alternatīvās muzikālās apvienības. Jelgavas grupām, kas tolaik bija krietni lielā skaitā, vairākas vasaras pēc kārtas tornis deva iespēju tikt uz skatuves un izkliegt, izrēkt vai vienkārši iedziedāt to, kas svarīgs. Jelgavnieki “Blink”, “Frontline”, “Stieple”, “Dull Doll”, “With Cut”, “Imbecile Hog”, “Herlis”, “Weed”, “Huskvarn” spēlēja kopā ar “Zig Zag”, “Līviem”, “Monro”, “Skumju akmeņiem”, “Pienvedēja piedzīvojumiem”, vēlāk “Skyforger” un citiem. Pļavā pie Lielupes pretim Jelgavas pilij 1995. gadā Dziesmu un mūzikas svētku vajadzībām tika uzcelta skatuve, kas turpmākos gadus kļuva par akcijas “Mēs – tornim” galveno tikšanās vietu.
“Mēs – tornim” organizēja Jelgavas Kultūras centrs tandēmā ar laikrakstu “Zemgales Ziņas”. Ar laiku labdarības akcija no koncerta pārtapa par veselu pasākumu kopumu, piesaistot gana daudz interesentu, kas meklēja dažādas ekstrēmas iespējas iekļūt norises vietā, piemēram, pārpeldot Lielupi. 1997. gadā Jānis Stundiņš rakstīja: “Koncertā savāktie latiņi nav liels ieguldījums, taču pats pasākums kārtējo reizi aktualizēja atjaunojamā Trīsvienības torņa problēmu (..) Līdztekus mūzikai bija arī tāds sportisks papildšovs – karatē cīņas demonstrējumi, neaizmirstot arī dēļu pārsišanu. Labi, ka skatītāji to vēlāk neizmēģināja praksē. (..) Kopumā akcija un visa nedēļas nogale ar karuseļiem, kas darbojās arī naktī koncertu laikā, ar spožajiem apgaismojumiem un krāsainību radīja iespaidu, ka daži klātesošie pat rezumēja, ka Jelgavai ir sava Lasvegasa. Cik zināms, bez nelaimes gadījumiem.”
Līdz ar gadsimta miju “Mēs – tornim” sāka eksperimentēt un meklēt jaunus formāta risinājumus. Īpatnējs pavērsiens notika 2001. gadā, kad akcija oficiāli tika pārdēvēta par festivālu jaunajiem māksliniekiem, mazpazīstamajām grupām piedāvājot iespēju uzstāties naktsklubā «Tonuss». Nākamajos gados festivāls gan atgriezās brīvdabas estrādē pie Liepupes, taču līdzekļi baznīcas tronim vairs netika vākti. Pamazām pasākums pārtapa par Jaunās rokmūzikas festivālu, programmā sākot koncentrēties uz muzikālo dažādību un starptautisko mērogu.
2007. gadā festivāls transformējās par “JRF [Post] Punk Party”, kas notika pie Jelgavas Ledus halles, un tajā uzstājās pankroka un postpankroka grupas, kā arī šiem stiliem draudzīgi kolektīvi. Tiesa, nekas vēlāk vairs nesekoja.
Mintauts Buškevics, tolaik Jelgavas Kultūras centrs
Atminos, ka pirmās akcijas notika pļavā pretim Jelgavas pilij. Trīsvienības tornis bija piemirsts, tas vientuļš stāvēja pilsētas vidū kopš Otrā pasaules kara, savukārt atmodas laiks prasīja daudz ko sakārtot un veidot no jauna. Kultūras centrā es biju sācis strādāt samērā nesen, un mums radās ideja pievērt uzmanību tornim, organizējot mūzikas festivālu. Daudz kur notika šlāgermūzikas festivāli, taču mums gribējās kaut ko alternatīvu. Saaicinājām spēlēt grupas, tirgojām biļetes un virspeļņu ziedojām torņa vajadzībām, taču svarīgākais bija pievērts uzmanību tornim.
Tajā laikā mēs bijām jauni, un atmodas laiks bija samērā brīvs, neviens mūs neierobežoja. Kopā ar Jelgavas māksliniekiem Mārtiņa Vilkārša virsvadībā mēs vēlējāmies pievērst uzmanību pamestiem objektiem – tornim, “kurjatņikiem”, vecpilsētai. Mums nenāca prātā rīkot protesta akcijas vai mītiņus, bet miermīlīgas, spilgtas mākslas un mūzikas akcijas. Tā bija tā mūsu brīvības sajūta, kas veidojusi jaukas atmiņas par to, kā mēs rībinājām pilsētu naktīs.
Vēlākos gados festivāls notika arī Pasta salā – tajā pļaviņā, kur tagad šamota skulptūras. Sākumā visu organizējām paši kopā ar Indru Soiku-Dreimani, pēc gadiem mākslinieku izvēli un pasākuma plānošanu nodevām Mārtiņam Beitiņam no “Zemgales Ziņām”, savukārt finansējums palika no pašvaldības.
Domāju, ka mēs savu panācām, jo, aktivizējoties Jelgavas Latviešu biedrībai ar Pauli Rēveli priekšgalā, aktīvi tika virzīti torņa atjaunošanas plāni. Viss īstenojās, un man ir ļoti liels prieks, ka tornis šodien ir tūrisma apskates objekts, kas kalpo pilsētas vēstures izzināšanai, ar putna lidojuma skatu uz Jelgavu. Protams, torņa atjaunošana galvenokārt veikta par Eiropas Savienības un Jelgavas pašvaldības līdzekļiem.
Indra Soika-Dreimane, tolaik Jelgavas Kultūras centrs
Tolaik strādāju pilsētas pašvaldības iestādē Jelgavas Kultūras centrs, kur kopā ar Mintautu Buškevicu aizsākām organizēt pasākumus, kas joprojām ir kā mūsu pilsētas vizītkarte, piemēram, Ledus skulptūru svētkus un Piena svētkus. Lai pievērstu jelgavnieku uzmanību pussagruvušajam Sv.Trīsvienības baznīcas tornim, nolēmām rīkot līdzekļu vākšanas akciju – festivālu “Mēs – tornim”. Tolaik Jelgavas Jaunā teātra scenogrāfs un daudzu pasākumu logo izstrādātājs bija Mārtiņš Vilkārsis, kas arī šim pasākumam izveidoja atpazīstamības zīmi. Atceros, ka nodrukājām uzlīmes, skrejlapas, plakātus. Pasākumu atbalstīja arī Jelgavas tipogrāfija. Neatceros, kam tieši ienāca prātā ideja, ka jāaicina jaunās un alternatīvās grupas. Droši vien Jānim Stundiņam, kas palīdzēja ar kontaktiem. Piedalījās “Huskvarn”, “Pienvedēja piedzīvojumi”, ja nemaldos, pat “Tumsa” ar Mārtiņu Freimani priekšgalā. Tas bija ievērības cienīgs pasākums tieši grupu dažādības dēļ. Atceros, ka visi cīnījās par labākajiem uzstāšanās laikiem, jo grupu bija tik daudz, ka pēdējās pie spēlēšanas tika uz rīta pusi. Troksni festivāls sacēla, uzmanību pievērsa. Domāju, visiem bija nepieciešams tāds spēcīgs grūdiens, lai padomātu par bojāejošo vēsturiski nozīmīgo objektu pilsētas centrā. Tagad, skatoties uz sakopto, tūristu un arī iedzīvotāju iemīļoto vietu, esmu no sirds laimīga, ka nedaudz, bet tomēr pieliku savu roku vai drīzāk idejas un organizatoriskās spējas, lai nozīmīgu vēstures un kultūras tūrisma objektu saglabātu nākamajām paaudzēm.
Jānis Stundiņš, tolaik “Zemgales Ziņas”
Viss sākās 1994. gadā. Iedvesmojies no tādiem pasākumiem kā “Bildes”, “Roks par neatkarību”, rokžurnāla “Iela” koncertsērijas, kā arī tolaik Pauļa Rēveļa vadītās Jelgavas Latviešu biedrības aktivitātēm, radās ideja rīkot labdarības akciju tornim.
Tiekoties ar Mintautu un Indru, izveidojām festivāla konceptu. Doma bija vākt ziedojumus Trīsvienības torņa sakopšanai, neko daudz gan nesavācām, bet uzmanību piesaistījām. Tā kā es tolaik aizrāvos ar nekomerciāliem māksliniekiem, saskatīju iespēju tos apvienot vienā festivālā ar slavenībām. Pirmajos gados sarunāju “Monro”, “Huskvarn”, “Ziga Zag”, “Skumju akmeņus”, “Inokentiju Mārplu”. Vēlāk mana iesaiste samazinājās, jo Kultūras centrs lieliski tika galā ar organizēšanu. No pirmā pasākuma līdz pat 2000. gada pasākumam es nodrošināju reklāmu, publicitāti un pat pats maketēju plakātus, uzlīmes un reklāmiņas, kam par pamatu izmantots Lolitas Zikmanes zīmējums.
Jā, sanāk, ka arī “Mēs – tornim” sākās tai pašā 1994. gadā, ko aprakstījis Jānis Joņevs savā grāmatā “Jelgava ’94”. Estrādi pļavā uzbūvēja tikai nākamajā gadā, tādēļ pats pirmais festiņš bija plānots Pasta salā, ja nemaldos, par skatuvi bija iecerēts liela izmēra kravas auto. Bet tur tas nenotika, jo sākās lietusgāzes un viss tika pārcelts uz kultūras nama vestibilu.
Dažviet par akcijas sākumu minēts 1993. gads, iespējams, tas saistīts ar Latviešu biedrības labdarības aktivitātēm, nevis šo koncertakciju, kura sākās gadu vēlāk.
Normunds Štefenhagens, Urbix, tolaik grupa “Huskvarn”
Kaut kad 80. gadu vidū, kad tāds bariņš jelgavnieku pankojām, klausījāmies “hard rock” un “heavy metal”, bijām ielīduši Trīsvienības tornī. Tas bija cēls, bet intriģējoši padrūms skats – vidusdaļā milzu čupa ar drazām, mūra kāpnes augšup ar nodrupušiem pārrāvumiem. Klīda stāts, ka padomju laikā kāds drosminieks augšdaļā, kur tagad apaļais pulkstenis, izkāris sarkanbaltsarkano karogu! Vēlāk viņš tika arestēts, čekistu mocīts vai ietupināts, taču mums tas likās ļoti godājami, tā uzdrīkstēšanās okupācijas režīma laikā, pierādīt, ka Latvija bija ir un būs mūsu.
Deviņdesmitajos tornim bija pienācis laiks atdzimt, tad jau Latvijā notika dažādas “pop-rock” akcijas, kā “Roks par neatkarību”, “Roks pret pirātismu”. Tas bija laiks, kad postpadomju pelēcīgajā vidē sāka atdzimt desmitiem gadu novārtā atstātās cilvēku radītās vērtības – pašapziņa, baznīcas, citas vēsturiskas celtnes, parki, ielas, varētu pat teikt, kopējā valsts vide.
Šķiet, ka grupa “Huskvarn” pa visiem desmit vai vairāk gadiem “Mēs – tornim” uzstājās trīs vai četras reizes, apmēram tikpat man bija tas gods būt orgkomitejas loceklim un pasākumu vadītājam. Biju pagodināts un priecīgs, kad grupas koncertus apmeklēja mana mamma, viņai patika, un viņa bija lepna par mūsu vellu bandu! Vienā reizē piedzīvojām sava ģitārista insulta lēkmi pašu uzstāšanās laikā, tad gan prieka bija maz.
Protams, bija dzirdēts par dažādiem konfliktiņiem, pārsvarā pēc koncertiem, kur “pareizās mūzikas piekritēji” reizēm draudēja, kāvās ar “pagrīdes kultūras paudējiem”, bet tāda tolaik bija mūsu pilsētas publika.
“Mēs – tornim” bija kļuvis par tradīciju, un, iespējams, tas varēja turpināties joprojām, līdzīgi kā notiek, piemēram, Ledus skulptūru festivāls. Domāju, ka mērķis tika sasniegts ar uzviju – tornis ir dzīvs, tas priecē un, skanot zvaniem, par sevi atgādina gan jelgavniekiem, gan tūkstošiem mūsu pilsētas viesu.
Mareks Ameriks, tolaik Jelgavas grupa “With Cut”
“Mēs – tornim” palicis atmiņā kā viena vakara vairāku grupu koncerts, kur mums kā jaunai grupai bija iespēja uzstāties. Pirmās atmiņas saistās, šķiet, ar pašu pirmo “Mēs – tornim”, kas norisinājās kultūras nama foajē. Palicis atmiņā Rīgas instrumentu fabrikas vai tamlīdzīga ražojuma bungu komplekts, kuram uz priekšējās basbungas plēves rotājās uzraksts YAMAHA, tādējādi radot iespaidu par “firmas” instrumentu. Bungas, ja pareizi atceros, festivālam bija aizlienējis Dinārs Stundiņš. Šis koncerts bija viens no pirmajiem mūsu ansamblim “With Cut”, un uz to bija atnākuši arī vecāki, kas no balkona noraudzījās uz koncertu. Vēlāk festivāls pārcēlās uz pļavu blakus Lielupei. Atmiņā palicis koncerts, kad bija jāuzstājas vieniem no pēdējiem un pirms koncerta nācās diezgan ilgi modināt mūsu basģitāristu Gintu, kurš jau čučēja saldā miegā. Vēlāk ļoti labi festivāla vadītāja lomā iejutās Urbix no “Huskvarn”.
Ģirts Šolis, tolaik Jelgavas grupa “Frontline”
Par “Mēs – tornim” laikam spilgtākā epizode, kas palikusi prātā, ir saistīta ar manu dienestu Valsts policijā. Tas bija tāds jocīgs laiks. Netiku Kultūras akadēmijā, armijā negribējās, tad un pie tā bada un bardaka, kas valdīja visapkārt, man dienests šķita sakarīgākais lēmums. Tas varētu būt 1995. vai 1996. gads, kad biju jau “pacēlies” un strādāju dežūrdaļā, pieņēmu izsaukumus. Lai tur vai kā, rokenrolam tas nebūt netraucēja. Jau labu laiku bijām ieplānojuši dalību “Mēs – tornim”, gatavojāmies, un mums pat bija tērpi – DDR pastnieku uniformas. Te, tuvojoties īstajam datumam, izrādījās, ka man nav iespējas samainīties un tādējādi mūsu blices dalība pasākumā ir apdraudēta un viss ieguldītais darbs skurstenī.
Vienīgā cerība bija “trāpīt vakariņās”, respektīvi, ap to laiku, kad paredzēta uzstāšanas, man jāatprasās vakariņās. Tā arī notika. Kad tuvojās mūsu kārta, grupas biedrs Jānis Vuguls no mammas mobilā zvanīja uz policiju (02) un nodeva ziņu. Es atprasījos vakariņās, un, tā kā izsaukumu nebija, kolēģis izlīdzēja un aizveda mani līdz pašai skatuvei ar “migalkām”, kur jau gaidīja pārējā brigāde tajās friču formās. Es nomainīju savējo, pārpīpējām, “nosmacējām” – un atpakaļ uz darbu.
Inga Bērziņa, “Mēs – tornim” apmeklētāja
Koncerti bija interesanti, grupas labas. Ļoti gribējās iet, bet naudas nepietika. Tāpēc “Mēs – tornim” lielākoties asociējas ar prātošanu, kā tikt iekšā. Zīmogus pārspiedām un izmantojām katru brīvbiļeti. Otrā pusē upei vazājāmies. Vienreiz tumsā peldējām pāri Lielupei, turot somu ar sausām drēbēm virs galvas. Kad sapratām, ka laukā var izlīst tikai dubļaini un saskrāpēti pret niedrēm, nācās peldēt atpakaļ. Liels gabals sanāca, ar vienu roku, pat man kā labai peldētājai.
Ivars Diržinis, “Mēs – tornim” apmeklētājs
Godīgi sakot, man nav bagātu atmiņu par kaut ko konkrētu “Mēs – tornim” festivālā, prātā palikušas tikai tādas vispārīgas sajūtas. Atceros, ka vienkārši bija forša sajūta, ka tepat Jelgavā notiek kāds plašāks pasākums ārpus mūsu “Krāmenēm”, kur matains jaunietis varēja gūt ko savām ausīm baudāmu mūzikas jomā un pačupoties ar savējiem. Atceros, ka alu dzērām un paplosījāmies pie “Huskvarn” uzstāšanās. Protams, palicis prātā, ka pie ieejas dežurēja krievu mēlē runājoši jaunieši no RAF masīva ar Padomju Savienības aprobežoto domāšanu, ka sabiedrībā visiem jābūt vienādiem, kuri vaktēja mazākumā klīstošus matainos jauniešus, lai sadotu pa seju. Ja “Krāmenes” bija mūsu tusiņi, tad “Mēs – tornim” deva tādu lielāka mēroga festivāla sajūtu, ka mūsu – jauniešu ar citādāku mūzikas gaumi un attieksmi pret dzīvi – nemaz nav tik maz!
