Virtuvē, automašīnā vai arī citviet tverot radio uztvērēja slēdzi, šķiet, nevar nepamanīt, ka ir sācies Latvijas Radio 90 gadu jubilejas mēnesis. Jau labu laiku viena no Latvijas Radio 1. programmas pašreklāmas frāzēm ir «Vienmēr pirmais».
Pagājušā gadsimta žurnālistikas teorijā, protams, operativitātes ziņā pirmajā vietā bija radio, tad nāca televīzija, tālāk un arvien dziļdomīgāk – avīzes, žurnāli, gadagrāmatas. Taču mūsdienās internets šo radio pirmo vietu ir mainījis. Jebkurš, arī «Zemgales Ziņu», portāls var paziņot notikušo ātrāk, ja vien atrodas atsaucīgi ārštata korespondenti, kas pilsoniski atbildīgi informē par notikušo.
Par pirmo šādu mediju ārštata korespondentu, kas darbojās pat pirms interneta ēras Latvijā, manuprāt, jāuzskata zemūdenes «Ronis» radiotelegrāfists (un vēlākais komandieris) Hugo Legzdiņš. Divdesmitajos gados Latvijas Kara flotē kuģi radiosignālus pārraidīja ar Morzes ābeci. Taču 1927. gadā Francijā uzbūvētajā «Ronī» jau bija arī mikrofons, ar kuru varēja pārraidīt cilvēka balsi. Kad pirmo reizi zemūdene iegāja Daugavā, jaunajam matrozim Legzdiņam ienāca prātā doma pieslēgties Latvijas Radio viļņiem. Jāpiebilst, ka tolaik tas raidīja tikai piecas stundas diennaktī, bet pārējā laikā klusēja. Un tad pēkšņi šajā klusumā atskanēja: «Te runā zemūdene «Ronis», radiotelegrāfists seržants Legzdiņš. Atrodos Daugavā pie AB dambja. Lūdzu, klausieties! Gribu pastāstīt jums, ka…»
«Labu laiciņu pļāpāju visādas lietas, līdz beigās izteicu lūgumu: «Ja mani dzirdat, lūdzu, piezvaniet pa telefonu…»,» savā 2002. gadā iznākušajā memuāru grāmatā ««Ronis» – mana būdiņa un pils» rakstīja Hugo Legzdiņš. Zvanītāju atsaucība toreiz bijusi liela, sanākušas arī nepatikšanas no admirāļa Keizerlinga. Tomēr «Roņa» lepnais gājiens radio ēterā bijis to vērts. ◆
