Alkšņu ģimene no Svētes uz dzīvi raugās pozitīvi, vienlaikus apzinoties, ka nedrīkst pagurt «kustēties lietās, kurās vēlies sevi pierādīt».
Lai arī ģimenes mājas atrodas Svētē, tikšanos ar Alkšņiem sarunājam Jelgavā, jo lielākoties te rit viņu profesionālā dzīve. Mamma Solveiga, ko daudzi, iespējams, atceras kā otro «Zemgales Zelteni», darbojas Jelgavas novada bāriņtiesā, savukārt bērni Anete un Mareks mācās Jelgavas 4. pamatskolā un Mūzikas vidusskolā. Vienīgi tētis Salvis ar savu jauno uzņēmumu, kuru dibinājis par spīti dižķibelei, paplašinājis robežas visu Baltijas valstu mērogā. Tomēr viņi izjūt sevi kā Jelgavas novada cilvēkus. Ne tikai tāpēc, ka Alkšņi te (gan tikai nepilnus piecus gadus) dzīvo. «Bijušajā Jelgavas rajonā, tagad novadā, izdarīts daudz labu lietu,» Solveiga min atslēdziņu piederības apziņai.Dibina biedrību«Pati esmu jelgavniece, vīrs nāk no Emburgas puses. Kad meklējām vietu, kur dzīvot ārpus pilsētas, izvēle krita uz Svēti, jo tā atrodas tuvu Jelgavai un arī cilvēki jau bija iepazīti. No 1993. līdz 1996. gadam Svētē biju strādājusi par mājturības skolotāju. Kad atnācām, visas iespējas saistībā ar novadu kļuva plašākas,» stāsta Solveiga, atklādama kādu savas personības iezīmi – mainoties apstākļiem, nesēdēt rokas klēpī salikušiem, bet meklēt un piepildīt iespējas. Darba tajā laikā Solveigai nebija, tāpēc dzima biedrība «Agape», kas sapulcēja vairākus darboties gribošus domubiedrus. «Svētē vajadzēja biedrību, kas caur izglītojošu jomu piesaistītu Eiropas naudas līdzekļus. Sākām rakstīt projektus, un šī ideja vienkārši pati no sevis aizgāja,» teic Solveiga. Patlaban gan nevalstiskajai organizācijai neizdodoties veltīt pienācīgu laiku, jo klāt nākuši daudz profesionālo pienākumu Jelgavas novada pašvaldībā. Taču apziņa, ka jebkurš cilvēks, ja vien ir ideja un saprašana par lietas juridisko pusi, spēj «paņemt» projektu naudu, palikusi stipra. Turklāt biedrība varētu rosīties arī bez Solveigas aktīvas līdzdalības, uzskata Salvis. «Daudzi domā, ja cilvēks kādu ideju aizsācis un īstenojis, lai viņš arī tālāk darbojas! Jā, ugunskurs ir iededzies, bet tas mēdz arī noplakt. Līderim nevajadzētu citus bikstīt, lai iet un dara, bet vien ierādīt ceļu,» pārliecināts vīrs.Darbs ir emocionāli smagsPēc «Agapes» dibināšanas Solveigas darbošanos drīz vien pamanīja pašvaldība, kas viņu uzaicināja strādāt pagasta bāriņtiesā. «Bija vakance, izglītība pilnībā atbilda. Tajā brīdī gan nebija priekšstata, cik stipram un emocionāli gatavam jābūt, lai spētu runāt ar jebkuru krīzē nonākušu cilvēku un saprast, kā viņam tieši tajā mirklī palīdzēt. Tas nācis laika gaitā, mācoties un strādājot ar problēmām. Emocionāli esmu iemācījusies, kā tikt galā ar jautājumiem, kas saistās ar aprūpes tiesību atņemšanu, bet ir smagākas situācijas, kad, piemēram, mirst bērnu vecāki… Tad labi, ka mājās ir saprotošs vīrs un bērni,» profesijas cieto garoziņu un līdzsvara un miera avotu atklāj Solveiga Alksne.Skaidro alternatīvās enerģijas iespējasNekāds bezdarbībā nīcējs ģimenē nav arī Salvis. «Pēc valsts darba, kurā jutos sevi pilnībā izsmēlis, sēžot mājās un saprotot, ka reālu iespēju atrast citu darbu man nav, sūtīju CV uz visām firmām. Sliktākajā gadījumā biju gatavs pat par šoferi strādāt, bet arī to man nepiedāvāja. Sapratu, ka jādomā kaut kas cits. Tā kā gadās, ka mājās pazūd elektrība un līdz ar to apstājas apkure, sāku pastiprināti pievērsties alternatīvās enerģijas jautājumiem,» stāsta Salvis. Viņš jau iepriekš bija pētījis iespējas izmantot savā labā vēja ģeneratoru un nu šo lietu ņēma nopietni. Vīlies Latvijas iespējās, kas vai nu piedāvājot labus modeļus, kas īsti «nestrādā», vai prasa par to izgatavošanu milzu summu, Salvis atradis kādu beļģu zinātnieku. «Viņš izstrādājis ļoti labu iekārtu, ar ko kļuvis par vienu no vadošajiem speciālistiem pasaulē. Sāku interesēties, kā to dabūt uz Latviju. Ja ne citiem, tad vismaz sev pašiem. Tā nodibināju uzņēmumu un ieguvu licenci šīs iekārtas ražošanai un izplatīšanai ne tikai Latvijā, bet visās Baltijas valstīs. Patlaban Jelgavā top pirmais pilotprojekts. Ceru, ka drīz to varēsim prezentēt,» atklāj Salvis, piebilstot gan, ka nākas sisties cauri pamatīgiem birokrātijas džungļiem. Rībēs visa SvēteParalēli biznesam Salvim ir arī vēl kāds neizsapņots bērnības sapnis, kurš drīz varētu gūt piepildījumu citā formā. «Tie bija kolhoza laiki, tāpēc pašam mūziku mācīties nesanāca, kaut interese bija. Tagad šī iespēja ir mūsu bērniem,» saka tētis. Vecāki gan norāda, ka tā bijusi pašu atvašu izvēle stāties mūzikas skolā. Anete tur apgūst klavierspēli, bet Mareks – bungas. «Instrumentus viņi izvēlējās paši. Es vēl centos pabiedēt, parādīt realitāti, ka būs jāmācās seši vai astoņi gadi. Turklāt mums ir stingrs noteikums – ja esi iesācis, tas jānoved līdz galam. Taču bērniem patīk un šķiet interesanti,» piebilst Solveiga, Anetei un Marekam piekrītoši mājot ar galvu.Lai iespēju mācīties mūziku paplašinātu, Salvis aktīvi darbojas biedrībā «Pumpuri», kuras īstenotais projekts drīzumā pagasta bērniem un jauniešiem sadarbībā ar bundzinieku Guntaru Lintiņu ļaus apgūt sitamo instrumentu spēli. Ksilofoni, vibrofons un bungas jau sagādātas, atliek vien nokārtot dažas detaļas, un «rībēs» ne tikai Svēte, smej Salvis.Viens otru papildinaLai izturētu saspringto dzīves ritmu, Alkšņi augstā godā tur savas ģimenes vērtības, kuras viņi kopj jau deviņus gadus. «Iepazināmies vārda vistiešākajā nozīmē – krustojumā. Desmit gadu bijām viens par otru dzirdējuši, bet ne satikušies.Apprecējāmies 2002. gadā. Ģimene mums ir ļoti svarīga. Mēs viens otru papildinām, arī bērni ienes savas idejas. Attiecību veidošana jebkurā ziņā ir sava veida māksla. Domāju, tās nav sacensības – kurš kuru! Jādzīvo tā, lai kopā būtu labi. Šķiet, mēs viens otru vēl dzirdam,» smaida Solveiga. «Ja saasinās situācijas, daudzi pāri to neizrunā. Problēma izaug, un rodas skandāli. Mums tā nav. Ja kaut kas uz sirds, mierīgi izrunājam un atrodam zelta vidusceļu,» piebilst Salvis, vēlreiz uzsverot miera, savstarpēja sapratnes, gudras rīcības un mērķtiecīgas darbības nozīmi jebkurā dzīves jomā. «Nevienu brīdi nedrīkst pagurt. Ir jādomā, kura ir tā lieta, kurā vēlies kustēties un sevi pierādīt. Iespējas pastāv, bet vai pašam ir idejas un vēlme to novest līdz galam, ja arī ceļā sastopami šķēršļi? Tāpēc jābūt arī otrajam un trešajam variantam,» spriež Solveiga.
