Manuprāt, neviens nepalika vienaldzīgs, trešdienas vakarā ziņu raidījumos redzot raudošo vecmāmiņu, kas pirms gada traģiski zaudējusi dēlu un vēl cerēja, ka viņas 19 gadu vecais mazdēls – elektrovilciena Lielvārde – Rīga mašīnista palīgs – ir dzīvs.
Manuprāt, neviens nepalika vienaldzīgs, trešdienas vakarā ziņu raidījumos redzot raudošo vecmāmiņu, kas pirms gada traģiski zaudējusi dēlu un vēl cerēja, ka viņas 19 gadu vecais mazdēls – elektrovilciena Lielvārde – Rīga mašīnista palīgs – ir dzīvs. Taču sirmgalvei nācās piedzīvot vēl vienu zaudējumu – viņas mazdēls bija viens no četriem bojā gājušajiem pēdējo 30 gadu smagākajā vilcienu katastrofā Latvijā. Vēl jau pāragri spriest, kas vainīgs traģēdijā, kad Rīgas centrā saskrējās divi vilcieni, taču skaidrs, ka paredzēt tādu nelaimi nav iespējams. Mirklis, un transports, kas ved uz darbu, mājām, studijām vai ciemos, var pārvērties nāvējošā slazdā, no kura dzīvs vari arī neizkļūt.
Kopš 1976. gada Latvijā nebija notikušas divu vilcienu sadursmes. Pirms 30 gadiem bojā gāja 46 cilvēki, padarot šo katastrofu par traģiskāko nelaimi Latvijas vēsturē. Negadījumā bija vainojams “cilvēciskais faktors” – nolaidīgi pārmijnieki neredzēja iesalušas pārmijas un braucam lokomotīvi, kas nedaudz vēlāk sadūrās ar ātrvilcienu Ļeņingrada – Rīga. Abi pārmijnieki un stacijas dežurants tika notiesāti un uz vairākiem gadiem ieslodzīti cietumā, taču tas vairs nevarēja atdot dzīvību nevainīgi bojā gājušajiem. Kopš tā negadījuma bijušas vilcienu un automašīnu sadursmes, taču divu vilcienu – ne. Nevienam pat prāta nebija ienācis, ka patlaban, kad vilcienu kustības kontrole ir automatizēta un praktiski neiespējami būtu kaut kam sabojāties, var atkārtoties kas līdzīgs. Tikai nelielais vilcienu braukšanas ātrums ļāva izvairīties no daudz lielāka upuru skaita.
Varbūt dažbrīd liekas – tas notika Rīgā, tur jau intensīva satiksme (arī vilcienu), Jelgavā nekas līdzīgs nevar atgadīties. Diemžēl tas ir maldīgs uzskats, lai kā negribētos to atzīt. Tas, ka arī Jelgava būtībā ir bumba ar laika degli, pierādījās jau pirms pieciem gadiem, kad Līvbērzē neuzmanīga autovadītāja dēļ no sliedēm noskrēja un aizdegās vilciens ar dīzeļdegvielu. Toreiz bojā gāja divi pieaugušie un divi pusaudži, kas atradās automašīnā. Tomēr tas nav pats briesmīgākais.
Vēl pirms desmit gadiem ekspertu pētījums liecināja, ka Jelgavā industriālais risks 800 reižu pārsniedza Eiropā pieņemtās normas, un šo gadu laikā nekas nav mainījies. Vairāki pilsētas uzņēmumi rada ķīmiskas katastrofas briesmas, taču vislielākais industriālais risks, pēc ekspertu vērtējuma, ir Jelgavas dzelzceļa mezglam – tas saistīts gan ar bīstamu produktu, gan pasažieru pārvadājumiem. Ar katru gadu dzelzceļu pārvadājamo kravu apjoms aug apmēram par desmit procentiem, jau tagad diennaktī caur mūsu pilsētu dodas vismaz pussimts dzelzceļa sastāvu. Un vislielākās briesmas rada dzelzceļa ritošā sastāva tehniskais stāvoklis, kas, maigi izsakoties, ir kritisks. Pēdējo gadu laikā Jelgavā bīstamo produktu noplūžu skaits ir nemainīgs – apmēram pieci gadījumi gadā.
Ir arī citas problēmas, kas būtu risināmas paralēli katastrofu briesmām. Vispirms jāsāk izglītot cilvēki par dzelzceļa pārbrauktuvju šķērsošanu, jo itin bieži gadās, ka kāds pārgalvīgs autobraucējs nolemj šķērsot sliedes, tuvojoties vilcienam. Viņš neaizdomājas, ka tas var izraisīt paša bojāeju un, vēl ļaunāk, vilciena noskriešanu no sliedēm, kas prasītu krietni vairāk upuru. Lai gan grozījumi Ceļu satiksmes noteikumos paredz nekavējoties atņemt tiesības autovadītājam, kas šķērso pārbrauktuvi pie sarkanā luksofora vai nolaistas barjeras, tik un tā atrodas kāds neprātis, kas par sekām neaizdomājas.
