Jelgavas Reģionālais pieaugušo izglītības centrs uz metālapstrādes dienu bija pulcējis nozaru uzņēmumu pārstāvjus un asociāciju vadību, metināšanas iekārtu un aprīkojuma, metināšanas gāzes uzņēmumu speciālistus, kā arī izglītības iestāžu pārstāvjus..
Jelgavas Reģionālais pieaugušo izglītības centrs uz metālapstrādes dienu bija pulcējis nozaru uzņēmumu pārstāvjus un asociāciju vadību, metināšanas iekārtu un aprīkojuma, metināšanas gāzes uzņēmumu speciālistus, kā arī izglītības iestāžu pārstāvjus, lai ne vien iepazītos ar situāciju nozarē, bet arī sāktu diskusijas par problēmām.
Pērn apstrādes rūpniecības ieguldījums valsts iekšzemes kopproduktā bija 15 procentu. Savukārt metālapstrāde un mašīnbūve veido piekto daļu no rūpniecības pievienotās vērtības, bet no ražošanas kopapjoma eksports ir 70 – 80 procentu. Pēdējā laikā, kā atzīst Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš, palielinās vietējā tirgus daļa, jo, attīstoties būvniecībai, audzis pieprasījums pēc metālizstrādājumiem.
Aug produkcijas izlaide un eksports
2002. gadā mašīnbūvē un metālizstrādājumu nozarē ražošanas apjomu pieaugums nodrošināja 1990. gada rādītāju sasniegšanu. Veiksmīgāki rezultāti bijuši mašīnbūvē – ražošanas apjomi palielinājušies vidēji par desmit procentiem, kā arī audzis eksporta apjoms un cenas. Nozares struktūrā nozīmīgāko vietu – 31% – ieņem metālu ražošana, kam seko gatavo metālizstrādājumu ražošana, izņemot mašīnas un iekārtas (20%). Automobiļu, piekabju un puspiekabju īpatsvars kopējā struktūrā ir tikai divi procenti, citur neklasificētu mašīnu un iekārtu ražošana aizņem 15 procentu, citur neklasificētu elektrisko mašīnu un iekārtu izlaide – 11 procentu, bet pārējo transportlīdzekļu ražošana – 13 procentu. Šajā nozarē ietilpst arī medicīnisko un optisko instrumentu, pulksteņu ražošana (5%) un metāla atkritumu pārstrāde (3%).
Produkcijas izlaide no 200 miljoniem latu 1996. gadā sasniegusi 472 miljonus pērn. Vidējais pieaugums ir 15% gadā, kas ir trīs reizes lielāks nekā tautsaimniecībā. Redzamākā attīstība notikusi vagonu un kuģu būvē. Palielinājusies arī eksporta dinamika, pērn sasniedzot 353 miljonus latu (1995. gadā – 152 miljoni). Eksporta īpatsvars no produkcijas realizācijas veido 75 procentus. Būtiskākais eksporta tirgus ar 25% ir Vācija, kam seko Skandināvijas valstis. Metālu un metālizstrādājumu eksports uz ES valstīm pārsniedz 63 procentus, bet mašīnu un transporta līdzekļu eksports – 37 procentus.
Būs jāpaaugstina darbaspēka izmaksas
Strādājošo skaits nozarēs pērn nedaudz pārsniedzis 31 tūkstoti, kas ir par trim tūkstošiem vairāk nekā pirms gada, tomēr par septiņiem tūkstošiem mazāk salīdzinājumā ar 1996. gadā nodarbināto īpatsvaru. ES statistika liecina, ka pie mums ir ievērojami zemākas darbaspēka izmaksas – apmēram 300 eiro, kamēr ES tās pārsniedz 2200 eiro mēnesī. Uzņēmējiem jārēķinās ne vien ar tērauda un energoresursu cenu kāpumu, bet arī ar nepieciešamību palielināt darbaspēka izmaksas. Būtiski atšķiras arī produkcijas izlaide – ES uz vienu darbinieku tā ir 159 tūkstoši eiro, bet Latvijā – 22 tūkstoši. Savukārt darbaspēka produktivitāte liecina, ka arī pie mums prot un spēj strādāt. Proti, pievienotā vērtība uz vienu ieguldīto eiro ASV ir 2,05, Latvijā – 1,89, Zviedrijā – 1,4, Dānijā – 1,29, Vācijā – 1,23. Izstrāde uz vienu strādājošo pērn Latvijā bijusi 15 200 latu, ieskaitot mikrouzņēmumus, kur ražība ir mazāka.
Uzņēmumu skaits, kam metālapstrāde, mašīnbūve un transporta līdzekļu ražošana ir galvenā darbības nozare, pārsniedz 770, no tiem lielie uzņēmumi ar strādājošo skaitu virs 250 ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Visvairāk uzņēmumu koncentrējas Rīgā, kam nosacīti seko Liepāja (lielāko īpatsvara daļu veido viens uzņēmums – “Liepājas metalurgs”), Jelgava un tās apkaime, reģions, kur nozare attīstās visstraujāk.
Skolu daudz, bet rezultāts neapmierina
Lai mašīnbūve un metālapstrāde varētu sekmīgi attīstīties, ļoti būtiski ir atrisināt ar izglītību saistītās problēmas. Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka skolu tīkls, kur gatavo nozarei vajadzīgus speciālistus, ir ļoti blīvs, bet ikdienā uzņēmumos nonāk prasībām neatbilstoši darbinieki. Ir jācīnās ne tikai ar to, ka jaunieši neizvēlas mācīties tehniskās specialitātes, bet arī ar to, ka mācību iestādēs nav mūsdienu prasībām atbilstošas materiāli tehniskās bāzes un pasniedzēju. Tādējādi ne vien jaunu speciālistu, bet pat kvalificētu strādnieku meklēšana un apmācība ir uz uzņēmēju pleciem, un tas palielina izmaksas.
Uzņēmumu pārstāvji atzīst, ka pasākums ir nepieciešams un saņemtā specifiskā informācija – lietderīga. Bet izglītības iestāžu informācijai gan vajadzētu būt izsvērtākai. Proti, uzņēmējiem ir svarīgas faktiskās iespējas, nevis stāstījums ar reklāmas pieskaņu. Ikdienā viņi pārliecinājušies, ka nereti raksturojums neatbilst īstenībai. Mācību iestāde, kuras uzdevums ir sagatavot kvalificētus strādniekus, nedrīkst tik pesimistiski raudzīties uz nozares perspektīvām, jo aktivitāte ar katru gadu palielinās, tāpat kā vajadzība pēc labiem darbiniekiem. Tāpēc arī mācību iestādēm būtu efektīvāk jācīnās par materiāli tehnisko nodrošinājumu un citām ar speciālistu sagatavošanu saistītām problēmām. Agrāk profesionāli tehniskās mācību iestādes sagatavoja augsta līmeņa strādniekus.
Protams, Latvijā vēl ilgi jāgaida, līdz uzņēmumi ieviesīs patiesi augstās tehnoloģijas, ja vispār ieviesīs, jo tas prasa pārāk lielus ieguldījumus. Visdrīzāk dominēs salikšanas un komplektēšanas tehnoloģijas. Taču nepietiek ar to, ka topošajiem strādniekiem iemāca, vienkārši runājot, rīkoties ar vīli un āmuru. Uzņēmējiem ar to ir par maz. Zinot lēnos tempus problēmu risinājumā, uzņēmēji domā, ka aizvien plašāk tiks ieviesta Rietumos izplatītā prakse, kad katram vērā ņemamam uzņēmumam ir sava kadru skola. Pārējiem acīmredzot nāksies vēl kaut kā “lāpīties”.
