Šogad septembris ir pārpilns nopietniem notikumiem ne tikai Latvijā, bet arī pārējā pasaulē.
Šogad septembris ir pārpilns nopietniem notikumiem ne tikai Latvijā, bet arī pārējā pasaulē. Vakar daudzi jo daudzi cilvēki pieminēja vienu no drūmākajām lappusēm mūsdienu vēsturē – apritēja divi gadi kopš traģiskajiem notikumiem 2001. gada 11. septembrī, kad terora aktos Ņujorkā, Vašingtonā un Pensilvānijā bojā gāja gandrīz 2800 cilvēku. Par 11. septembra traģiskajiem notikumiem tika apsūdzēts Osama bin Ladens un viņa vadītā teroristu organizācija «Al Qaeda», kas izraisīja ASV vadītās koalīcijas iebrukumu Afganistānā un radikālās islama kustības «Taleban» gāšanu. Ņujorkā ceremonijas dalībnieki ieturēja klusuma brīžus, lai pieminētu katras nolaupītās lidmašīnas ietriekšanos Dvīņu torņos. Tomēr arī šajā brīdī pastiprinātā drošības režīmā strādāja visi drošības dienesti.
Šonedēļ Romas pāvests Jānis Pāvils II pavēstīja, ka pasaules cerības uz mieru, šķiet, sabrukušas pirms diviem gadiem līdz ar Ņujorkas Dvīņu torņiem un pasaule vairāk nekā agrāk iegrimusi karos, netaisnībā un terorismā. Tās sabrūk ar katru brīdi, kad uzzinām par jauniem terora aktiem Tuvajos Austrumos. Daudziem cilvēkiem vairs nerodas vēlēšanās domāt kopsakarībās, kad televīzijas ekrānos redzami trakojoši jaunuļi, kas sakās protestējam pret vispārējo pasaules globalizācijas procesu. Patiesībā pavisam nopietnas lietas tiek pārvērstas par farsu. Latvija, kas aktīvi iesaistījusies ASV vadītajā cīņā ar terorismu, vakar pieminēja 11. septembra notikumus ar baznīcu zvanu skaņām, bet ugunsdzēsēji godināja bojā gājušo piemiņu ar klusuma brīdi.
Tepat kaimiņos Zviedrijā trešdien tika sadurta ārlietu ministre Anna Linda, kas ceturtdienas rītā no gūtajiem ievainojumiem mira. Zinot, ka šosvētdien šajā valstī jānotiek referendumam par pievienošanos eirozonai, minētais fakts nevilšus vedina uz pārdomām. Protams, ir neapmierinātie, kuriem referenduma iznākums par ciešāku valsts ekonomikas piesaisti Eiropas Savienībai liekas nepieņemams. Ir arī tādi, kas varbūt vienkārši nevēlas šķirties no tik pierastās un mīļās zviedru kronas. Demokrātijas likumi pieprasa, ja to vēlas vairākums, mazākumam tas jāakceptē. Iespējams, ka pagaidām vēl nenoskaidrotais vīrietis trešdien Stokholmas lielveikalā sadūra ārlietu ministri krūtīs, vēderā un rokās pavisam citu, personisku motīvu vadīts. Tomēr zinot, ka ministre bija par Zviedrijas ciešāku saistību ar Eiropas Savienību, ir pamats uzskatīt, ka uzbrukums noticis viņas uzskatu dēļ. Zviedrijas premjerministrs Jērans Pēršons pēc uzbrukuma pavēstīja, ka valdība vēl apspriedīsies, vai nevajadzētu atcelt referendumu. Cerams, ka tas tā nenotiks, citādi tiktu pierādīts, ka ar teroristiskām metodēm mazākums arī turpmāk varēs uzspiest savu gribu pārējiem. Turklāt parasti aktīvo mazākumu veido mesiānisma ideju pārņemtas personas.
Arī pie mums pēc nedēļas būs jāizšķiras, kur vēlamies atrasties – Eiropas Savienībā vai atdalīti no tās nu jau ar visai ciešu žogu. Nedod Dievs, ka arī kādam pašmāju bāleliņam neiešaujas prātā mēģināt piespiest pārējos pieņemt viņa idejas, ķeroties pie teroristiskām metodēm. To, ka tas diemžēl nav izslēgts, liecina notikumi pirms dažiem gadiem, kad «pērkoņkrustieši» kā vienīgo izeju savu murgaino ideju akceptēšanai redzēja sev nepatīkamā pieminekļa vairākkārtējā spridzināšanā.
Gan musulmaņu teroristu uzbrukuma, gan Zviedrijas ārlietu ministres slepkavību vieno ne tikai datums. Kopīgas ir metodes, lai panāktu it kā labus un pareizus mērķus ar sabiedrībai nepieņemamām metodēm.
