Līdz 25. novembrim «Kino 19»: «Ciems» (pulksten 16, 20), «Apburtā Ella» (pulksten 18).
Līdz 25. novembrim “Kino 19”: “Ciems” (pulksten 16, 20), “Apburtā Ella” (pulksten 18).
Indiešu izcelsmes amerikāņu režisors M.Naits Šjamalans savā sestajā filmā “Ciems” palicis uzticīgs iepriekšējos darbos piekoptajam žanram, rokrakstam (ko viņa iepriekšējā darbā “Zīmes” varēja iepazīt arī šausmināties kārie jelgavnieki) un tēmai (dažu likteņa varā atstātu indivīdu sadursme ar kādu nepazīstamu un naidīgu pasauli): kas “Zīmēs”ir kukurūzas laukā atstātu gigantisku zīmju autori, “Ciemā” – noslēpumainas un draudīgas būtnes, kas mīt mežos ap kādu nomaļu ciemu un ļaudīm liek noprast, ka neapdraud viņus, kamēr pēdējie nedosies viņu teritorijā. Par spīti asiņainiem brīdinājumiem, ciema ļaudis spiesti robežu pārkāpt… Iespaidu, kas Šjamalanu arī šoreiz liek dēvēt nekā citādi kā par trilleriskas mistikas, šausmu filmas provokativitātes un drāmas nopietnības efektīvu apvienotāju, teicami spilgtina Rodžera Dīkinsa operatordarbs (kas gādā par tādu kā brāļu Grimu pasakas “ļaunestīgas kaverversijas” vizuālo fonu). Uz briestošo briesmu fona, to priekšā un tajās iekšā risinās arī meža mošķu izaicinātāja Lūsiusa (Džakvīns Fīnikss) un aklas (bet visnotaļ “ekscentriskas”) ciema meičas Aivijas (Braisa Dalasa Hovarda) attiecības. Liela daļa filmas pievilcības ir galveno varoņu dueta spilgtākās puses jaunās aktrises Hovardas tēlojumā.
Savukārt Tomija O”Heivera pasaku filma “Apburtā Ella” ir bezbēdīgi jautrs stāstiņš, kurā “Pelnrušķītes” vēstījums apvienots ar daudziem citiem – gan senas pasaku klasikas, gan mūsdienu padsmitnieku popkultūras – tēliem un citādām dažādas pakāpes jaušamības atsaucēm. Šādā (mūsdienu tīneidžeres, kas iet pasaku kartē iezīmētu ceļu) lomā visai labi iejūtas Anna Heteveja. Absolūta paklausība, ar ko Ellu nobūrusi feju krustmāte, pēc meitenes tēva otrām precībām un divu nejauku pamātes meitu ienākšanas ģimenē Ellai kļūst par īstu lāstu. Viņa dodas meklēt krustmāti, lai lūgtu viņu atbrīvot no burvestības. Pasaulē, kurā zinātnes un tehnikas progresu pārstāv ar roku darbināms lifts, tautsaimniecību – tirgus, kur pārdod stikla kurpītes, slavenību dzīvi – popzvaigznei līdzīgs princis, par ko fano bariņš “grūpiju”. Prinča (Hjū Dansijs) saspēle ar titulvaroni, starp citu, gādā par gluži pieņemamu romantiskas komēdijas “piešprici” žanru un laikmetu kokteilī, kura daudzveidība, tiesa gan, balansē uz bezgaumīgas pārblīvētības un sižeta pārliecīgas izstieptības un samudžinātības robežas. Bet filmai ir arī (ne sliktāk samanāmas) labās puses: vieglprātīgi gaisīgais notikumu ritējums un varoņu šarmantā neaptēstība – kā tā, kas piemīt tiem “milzu lempjiem”, kas Ellai vienā no jaukākajām filmas epizodēm liek skandēt kādu populāru dziesmu. To visu kopsavelkot – uz bērniem domāto filmu parastā piedāvājumu fona jaunajiem skatītājiem un viņu vecākiem par “Ellu”, šķiet, nebūtu iemesla pārlieku žēloties.
