Dalās praktiskās un teorētiskās mednieku gudrībās.
Dzīvnieki dzīvo tāpat kā pirms daudziem gadsimtiem, un mednieki tāpat viņus šauj, tikai attālumi mainījušies, smej «Bērzpurvu» saimnieks Edvīns Porciks, kurš kopā ar dēlu Edgaru jau piecus gadus meža ābeci palīdz izburtot tiem, kuri vēlas kļūt par medniekiem. Šim nolūkam izbūvēta moderna šautuve, iegādāts atbilstošs inventārs un iegūti nepieciešamie sertifikāti. E.Porciks novērojis, ka mednieku kolektīvos patlaban notiekot paaudžu maiņa, tāpēc mācīties gribētāju skaits šogad turoties stabils. «Iespējams, kāds mantojis labu ieroci. Kādam rocība atļauj tādu nopirkt, citu vilina izredzes «tikt pie gaļas»,» kursu apmeklēšanas motīvus min pasniedzējs. Maija beigās pašreizējā grupa kārtošot pārbaudījumus. Kritiskas situācijas beidzās laimīgi«Kad šāva ar loku un bultām, dzīvnieki zināja, ka jāturas 25 – 30 metru attālumā no cilvēka. Kad sāka lietot spēcīgākus šaujamieročus, tie sāka vairāk slēpties.» Tagad ar jaunajiem vītņstobra medību ieročiem un optisko palīgierīču klāstu medījums kļuvis vieglāk sasniedzams, bet drošības prasības šādu ieroču lietotājiem augušas. E.Porciks teic, ka prasības, kādas tagad noteiktas medniekiem, par pārspīlētām nevajadzētu saukt, īpaši drošības jomā. Viņš atceras gadījumu, kad pats nokļuvis «stobra galā», kad dzinēji beiguši dzīt un jau devušies kolonnā pa stigu projām. Viņš palicis iepakaļ un vairs neesot klaigājis, kā tas jādara, dzenot mastu. «Pēkšņi redzu, pēdējais paceļ ieroci pret mani, jau tēmē,» stāsta mednieks. Toreiz tēmētājs paspējis laikus attapties. Arī pašam E.Porcikam gadījusies situācija, kad gandrīz, gandrīz trāpījis kolēģim. «Stāvējām uz atpēdām. Tādās biezās eglītēs cūka bija ielīdusi. Redzu – iznāk cūka ar sivēnu tādā klajumiņā, kur var šaut. Pēkšņi nopurinās un ceļas uz divām kājām. Izrādījās – viens no medniekiem, viss melnā, arī melna micīte galvā. Tad vēl nevajadzēja ne tās sarkanās vestes, ne cepurītes,» teic stāstītājs.Bažījas par jaunajiem «tikumiem»E.Porciks domīgi atzīst, ka medības ar dzinējiem patlaban tiekot atbīdītas it kā otrajā plānā. Viņš to saista ES valstu piemēru, ka medību saimniecības tiek pakļautas tirgus ekonomikai. «Pats esmu redzējis, ka mežos izber pat simtiem tonnu barības. Mednieks sēž tornī un gaida, kad tas zvērs pienāk baroties, un tad šauj nost,» viņš stāsta. «Esmu bijis vietās, kur mežs ir briesmīgi piecūkots, bet pamazām tiek ierīkotas arī barības tvertnes, ko var atvērt, tur kaut ko nospiežot.» Tādējādi, protams, varot labāk atlasīt kroplos un nevērtīgos populācijas īpatņus, kā arī izaudzēt kādu skaistu trofeju, bet medību azarts un saskare ar nepieradināto dabu zūdot. Pirms dažiem gadiem E.Porcikam gadījies nomedīt meža cūku, kurai bijis atšauts apakšžoklis un daļa mēles. «Tas dzīvnieks bija tik izģindis, ka knapi varēja paskriet,» viņš atceras un atgādina, ka medniekam šaušanā jātrenējas ne tikai pirms eksāmena, bet regulāri. Prasīja partijas «jāvārdu»Jūras spēku dižmatrozis Guntars Lašauri stāsta, ka pirms kādiem pieciem gadiem pieteicies mednieku kolektīvā, gājis par dzinēju un eksāmenu nokārtojis bez mācīšanās kursos. «Izgāju visas komisijas, sadabūju eksāmenu jautājumus un visādas grāmatas, pats samācījos un eksāmenus noliku,» viņš stāsta. Vēl vienkāršāk bijis sešdesmitajos gados – vajadzējis divus galvotājus no mednieku kolektīva un vienu sezonu iet medībās par dzinēju. Mednieks Geņus Vaidakovs atceras, ka septiņdesmito gadu sākumā gribētāju stāties medniekos bijis vairāk nekā kolektīvos brīvu vietu. «Gāju par dzinēju divas sezonas, tad vēl vajadzēja parūpēties par divu galvotāju rekomendācijām un bija jātiek sarakstā, ko apstiprināja partijas komiteja un rajona izpildkomiteja,» viņš atceras. Teorētiskajā eksāmenā bijis jāatbild pēc biļetēm, un komisijas locekļi uzdevuši arī papildjautājumus. «Man MRS (mežrūpniecības saimniecības) direktors Antons Gubāts pajautāja, kā ziemā, kad stirnām nav ragu, atšķirt stirnu āzi no kazas. Es saku: pēc «pindzeles»! Eksaminētājs nosmēja, ka «pindzeli» tikai nošautam varēšot apskatīt.» Uzziņai Kārtojot eksāmenu mednieka apliecības ieguvei, kursantam mērķis jāizvēlas pašam. Var šaut pa mežacūku – ar desmit šāvieniem savācot desmit punktu, vai trāpot četras reizes stāvošai un sešas reizes – skrejošai mežacūkai. Ja eksāmena licējs izvēlas šaušanu pa lidojošiem šķīvīšiem, jātrāpa vismaz 10 mērķos no 25. Tiem, kuri savā īpašumā vēlas iegūt vītņstobra medību ieroci, 2. jūnijā «Bērzpurvos» būs iespēja kārtot eksāmenu šaušanā. Pretendentiem jāsazinās ar Edvīnu Porciku, zvanot pa tālruni 26192004.
