Braucot uz Staļģeni vai Jaunsvirlauku, tepat pie Jelgavas robežas Vircavas upītes kreisajā krastā meža ielokā ir Mežciems.
Braucot uz Staļģeni vai Jaunsvirlauku, tepat pie Jelgavas robežas Vircavas upītes kreisajā krastā meža ielokā ir Mežciems. Tajā ir vairāki desmiti savrupmāju, dažas daudzdzīvokļu mājas. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados liela daļa mežciemnieku tiešām bija saistīti ar mežu lietām, no tā arī radies apdzīvotās vietas nosaukums.
Kā paskaidro Mežciema pasta nodaļas priekšniece Elita Glagaua, viņas atbildības zonā ir ap trīssimt pensionāru. Tā rēķinot, var spriest, ka Mežciemā un tam apkārtējās Blukas un Kārniņus par savām mājām sauc ap pusotru tūkstoti iedzīvotāju. Par viņu nodarbošanos detalizētu pētījumu trūkst. Taču jāsecina, ka mežs dod maizi mazākajai daļai mežciemnieku. Deviņdesmito gadu beigās Latvijā bija apmēram divi tūkstoši kokzāģētavu. Tādā situācijā nevienam vien no šiem uzņēmumiem sācis pietrūkt koku. Manīgākie atrod iespējas importēt tos no Krievijas, Baltkrievijas. Taču agrākā Jelgavas mežrūpniecības saimniecības (MRS) kokzāģētava Mežciema Vārnās pēc privatizācijas nav attīstībā gājusi uz augšu. Tomēr zāģētava kaut nelielā apjomā darbojas, un jācer, ka tai pienāks labāki laiki.
Mežciema seja, lielākā organizācija, ir valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Zemgales mežsaimniecība. Tā atrodas agrākajās Jelgavas MRS kantora telpās ciema centrā Silos. Jau padomju laikos šī vieta izcēlās ar sakoptu ainavu. To bija veidojis Jelgavā labi pazīstamais ainavu arhitekts Dzidris Rieksts. “Pusotra gada laikā, kopš mēs te saimniekojam, esam nomainījuši jumtu, rekonstruējuši apkuri (tai par kurināmo izmanto skaidu granulas), nomainījuši otrā stāva logus, ēkas priekšā un auto stāvlaukumā uzlikuši bruģi. Domāju, ka pēc kādiem diviem gadiem mums te izskatīsies patiešām skaisti,” ar zināmu lepnumu saka mežsaimniecības izpilddirektors Ilgonis Rozītis. Tūlīt gan piebilst, ka viņa vadītās organizācijas pamatuzdevums ir apsaimniekot 135 tūkstošus hektāru valsts mežu, nevis labiekārtot šo kantori. Zemgales mežsaimniecība aptver teritoriju no Mērsraga līdz Rubei un no Blīdenes līdz Baldonei. “Teritorijas, ko Latvijā aizņem privātie un valsts meži, ir apmēram puse uz pusi. Pēdējā laikā privātajos mežos gadā izcērt astoņus miljonus kubikmetru, valsts mežos – četrus. Privātie tiek izcirsti, tādēļ valsts mežu vērtība aug. Mūsu pamatjautājums ir, kā no cirsmām iegūtos līdzekļus ieguldīt mežu atjaunošanā, tā infrastruktūras sakārtošanā,” akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” ideju paskaidro I.Rozītis. Viņš kopā ar savu četrbērnu ģimeni pieder pie mežciemniekiem. Taču ciema sabiedriskajā dzīvē I.Rozītis tikpat kā nepiedaloties, “gadiem ilgi caur ciemu neesot braucis cauri”. Viņam vislabākā atpūta ir divvientulībā ar dabu. Savulaik gan MRS kantora zālē svinētas apaļas jubilejas, darba svētki. “Cilvēki droši vien vēlētos, lai sabiedriskajā dzīvē kaut kas atkal notiktu,” domīgi saka mežsaimniecības izpilddirektors.
“Mežciemu uzcēla no agrajiem kāpostiem”
Tā, atceroties savus vērojumus, par Mežciema rašanos saka Jānis Skrastiņš. Viņš kopā ar kundzi Valentīnu uz turieni pārcēlās dzīvot no Kurzemes 1960. gadā. Abi strādāja MRS, Skrastiņa kungs – par gatera vadītāju. Tolaik gaterī taisīti ne tikai taras dēlīši, bet brusas, no kā gatavoja kādreiz slaveno Rīgas radioparātu korpusus.
Skrastiņa kungs dzimis 1913. gadā Bostonā. Pa diviem lāgiem ASV nodzīvots trīspadsmit gadu. To, ka viņš pusaudža gados ir mācījies angļu valodā, vēl tagad nedaudz jūt vecā vīra izrunā. Tikai 1929. gadā, kad pasaules ekonomiku nomāca lielā depresija, Skrastiņu ģimene atgriezās Latvijā pavisam. Taču pats interesantākais fakts mežciemnieku Jāņa un Valentīnas biogrāfijā ir tas, ka abu laulība ilgst jau vairāk nekā sešdesmit sešus gadus. Ziemassvētkos gaidāma sešdesmit septītā kāzu jubileja. Kad jautāju, kā izdodas tik ilgi un saskanīgi dzīvot, J.Skrastiņš ar humoru atbildēja: “Nav jau teikts, ka vienmēr saskanīgi. Visādi gājis, taču 1938. gadā Džūkstes baznīcā pie altāra dotais solījums ir jāpilda.” Tālākā sarunā viņš piebilst, ka ļoti pārdzīvo to, ka Valentīnas kundzei vairs nav tik laba veselība un iespēju piedalīties Jelgavas Latviešu biedrības, kā arī Daugavas Vanagu darbā. Abi gan ir čakli laikrakstu lasītāji, turklāt “Zemgales Ziņas” tiekot skatītas pirmām kārtām. “Man šie laiki patīk. Varam būt apmierināti,” saka J.Skrastiņš. Un par šo optimistisko skatu Skrastiņu pāri Mežciemā ļoti ciena.
Kad lielā zivs aprij mazo
Mežciema centrā satiktā Marta Labsvārde ir viena no tiem uzņēmīgajiem sešdesmito gadu mežciemniekiem, kas, kā Jānis Skrastiņš teica, uzcēla savas mājas no kāpostiem, ko parasti pārdeva Ļeņingradas tirgos. Ja runā par padomju valstī formāli atzītu darbu, Martas kundze tolaik strādāja Jaunsvirlaukas kolhozā par zootehniķi, toties vīram bija darbs pilsētā. Tā abi nolēma būvēt savu ģimenes ligzdu starp Jelgavu un Jaunsvirlauku. Saimniecība bija vērienīga. Taču padomju laikos varas vīriem tāda uzņēmība nav bijusi pa prātam, un ne vienam vien mežciemniekam bijis “dienas laikā” jānojauc padomju laika noteikumiem pārāk plaši uzbūvētā siltumnīca. Mežciemā gandrīz katrā mājā bijis arī pa vienai vai divām govīm. Lediņu ceļš, kas veda uz ganībām, itin bieži bija mīļi “nopļeckāts” ar smaržīgām “karašām”. Tagad pa visu Mežciemu esot tikai divas govis. “Nav jau vairs kur ganīt – viss apbūvēts. Agrāk ganīja pie Vircavas upes, pie dīķa arī nebija nevienas mājas. Lopus mazā skaitā turēt neatmaksājas,” saka Martas kundze.
Par to, ka pēdējā laikā Mežciems audzis ļoti strauji, liecina pagaidu tiltiņš pāri Vircavas upei. Tas no Mežciema centra ved uz Kārniņu jauno, lepni būvēto māju puduri. Proti, tā saucamā infrastruktūra (ceļi, tilti un citas komunikācijas) nespēj tikt līdzi ciema attīstībai. Vircavā, kas gan ir diezgan aizaugusi, zivis tomēr ir. Tur uz tiltiņa satikām draudzenes Salliju un Sabīni, kas pārstāv jauno mežciemnieku paaudzi. Meitenes, bruņojušās ar vērā ņemamu makšķerēšanas tehniku, ķēra raudiņas, vīķīšus. Tie tikšot kaķim. Taču šīs vasaras brīvdienu makšķernieku stāsts numur viens ir par to, kā Sabīnei pieķērās līdaka. Pirmais uz maizes piciņas bijis pieķēries plicēns, un tad tam tūlīt uzbrukusi šī Vircavas plēsoņa. Skats bijis baigs. Sabīnes māsīca, kas stāvējusi blakus, tā sabijusies, ka sākusi raudāt. Tomēr āķi ar visu nejaušo ēsmu līdaka bija ierijusi riktīgi. Tā makšķerniece šovasar tikusi pie savas pirmās lielās zivs.
