Turpinājums. Sākums 6., 13. un 20. jūnijā. Kaķis baltiem diegiem šūtā maisā jeb Jaunā koksnes pārdošanas stratēģija: par un pret.
(Turpinājums. Sākums 6., 13. un 20. jūnijā)
Kaķis baltiem diegiem šūtā maisā jeb Jaunā koksnes pārdošanas stratēģija: par un pret
Paredzēts, ka Latvijā plānotajai celulozes rūpnīcai izejvielu (papīrmalkas) garantētās piegādes veiks valsts mežu apsaimniekotājs valsts akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži» (LVM), un tas ir viens no iemesliem, kāpēc nākotnē valsts mežos augošās koksnes ciršanas tiesību pārdošanu aizstās ar jau izcirstu apaļkoksnes sortimentu realizāciju. Tas tika argumentēts ar akciju sabiedrības statūtos noteiktajiem darbības mērķiem – realizēt valsts intereses valsts mežu saglabāšanā, atjaunošanā un efektīvā apsaimniekošanā pilna mežsaimnieciskā cikla ietvaros, nodrošinot ilgtspējīgu valsts mežu apsaimniekošanu. LVM pauda apņemšanos veidot prognozējamu vidi mežsaimniecības produkcijas pārstrādes attīstībai, kā arī nodrošināt stabilu izejmateriālu resursu pieejamību uzņēmējiem, ievērot godīgas konkurences pamatprincipus un motivēt savus partnerus šādai sadarbībai.
Par «revolucionāru» nodēvētā pieeja radījusi plašu, pat pretēju rezonansi nozares speciālistos. Vieni jauno stratēģiju vērtē atzinīgi, citi – noraidoši. Bet vienaldzīgo nav.
Stratēģiju atbalsta, taču – ar nosacījumiem
Stratēģijas atbalstītāji – viņu vidū ir arī viens otrs nelielu, taču stabilu, stipru kokapstrādes uzņēmuma vadītājs – uzskata, ka koksnes pārdošanas jaunās stratēģijas ieviešanu izraisījuši vairāki iemesli. Viens no tiem ir Rietumvalstu pieredze. Piemēram, Vācijā pēc šāda principa strādā visu laiku. Pie mums vēl saglabājusies sistēma no padomju laikiem. Taču paredzamo pāreju arī vislielākie optimisti uztver divējādi. Pirmajā brīdī viņu attieksme pret iecerēto koksnes pārdošanu sortimentā bija visnotaļ pozitīva. Nedaudz vēlāk sāka rasties bažas un jautājumi.
Nelaime tā, ka pat «lielajiem» uzņēmējiem patiesībā trūkst informācijas par to, kāda kopumā tad varētu būt «Latvijas valsts mežu» iecerētā shēma. Tā tikusi izstrādāta kabinetos bez liekas afišēšanas. Kopumā lielražotājiem jaunā metode imponējot, jo tiem, kam ir jau piešķirtas mežizstrādes ilgtermiņa tiesības, tās praktiski netiek ļautas, līdz ar to asās domstarpības starp meža izstrādātājiem un pārstrādātājiem zināmā mērā var tikt samazinātas.
Paliek neskaidri vairāki būtiski jautājumi
Kas būs tie, kam uzticēs kontraktoru tiesības izstrādāt ilgtermiņa cirsmas? Ir ļoti lielas firmas, kas tās izstrādā, un ir arī mazas firmiņas. Ja tiks rīkoti konkursi vai arī piemēroti citi noteikumi, no mežu izstrādes var «pazust» mazās firmas. Ja mežu izstrāde paliks tikai dažu lielo firmu rokās, tas būtu liels mīnuss. Piemēram, Cēsu pusē nav neviena lielā ilgtermiņa meža izstrādātāja. Cirsmas atdotas dažādiem nelieliem uzņēmumiem. Tā kā tiem lielākoties nav savu pārstrādes jaudu, meža izstrādātāji koksni pārdod pārstrādātājiem. To skaitā arī manam uzņēmumam. Ja turpmāk būs viens liels kontraktors visos Cēsu virsmežniecībai piederošos valsts mežos, pārstrādātājiem nebūtu sevišķu iebildumu, vienīgi viņi grib zināt – kādā veidā viņi varēs tikt klāt pie tā, kas tur meža malā būs nokrauts? Kāds būs sortiments? Nopietniem uzņēmējiem, jo īpaši – strādājot eksportam, ir specifiski baļķu garumi. Ja kontraktors valsts mežos cirtīs, piemēram, Anglijas tirgum, šādi koku garumi nebūs izdevīgi tiem kokrūpniekiem, kas produkciju eksportē, piemēram, uz Japānu. Svarīgi ir tas, kas sortimentu noteiks. Un vēl ir būtiski, kā koksnes pārstrādātāji varēs dabūt kvotas, lai tiktu baļķiem klāt, vai tā būs tīrā izsole. Atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām neviens nav iedevis – kas būs izstrādātājs, pēc kādiem sortimentiem strādās, ar kādiem noteikumiem tiks klāt pārstrādātāji? Un uzņēmēji baidās, ka būs noteikts kaut kāds standarta apjoms (visas lielās zāģētavas galvenokārt strādā pēc Rietumu tehnoloģijas, kur valda attiecīgi standarta izmēri, pēc tiem arī cirtīs, izsolēs pārdos), un beigu beigās dažas lielās firmas var vienoties: tad kopumā zaudējums var izrādīties lielāks par ieguvumu, jo tiks izstumti nelielie ražotāji, kuri jau daļēji sadalījuši tirgu katrs zināmā veidā specializējies.
Kam tagad visvairāk vajadzīga koksne?
Lielajām zāģētavām, kas pārsvarā tapušas par ārzemju naudu. Tās galvenokārt spēj ražot tikai masveida produkciju lielos apjomos. Labākā variantā tie ir žāvēti dēļi, brusas un tamlīdzīgi. Visi tie, kuri sākuši strādāt ievērojami agrāk, ir daudz mazāki: mazie un vidējie ražotāji, lai noturētos tirgū, savu darbību attīstīja nevis masveida, bet specifiskas produkcijas ražošanai ar augstu pievienoto vērtību, tāpēc spēja nodarbināt daudz vairāk strādnieku, radīt vairāk darbvietu nekā lielie monstri. Bet tieši viņiem pieeja kokiem valsts mežos pašlaik ir visizdevīgākā, kamēr mazie un vidējie pārstrādātāji, kas sabiedrībai un valsts ekonomikai kopumā dod ievērojami vairāk, tiek izsisti no konkurences segliem. Ieviešot koksnes pārdošanas jauno sistēmu, nelielie pārstrādātāji turpmāk var zaudēt iespēju kaut mazliet tikt pie kokiem valsts mežos.
Ja VAS orientējas uz tādu meža politiku, lai agri vai vēlu Latvijā paliktu kādi četri, pieci vai seši monstri, ar kuriem vieglāk strādāt, tad jautājumu vispār nav: «lielie» savā starpā arvien pratīs vienoties, lai tikai kādu pusgadu mazos un vidējos pārstrādes uzņēmumus atstātu bez resursiem. Ar dažiem mēnešiem pietiks, lai tie no spēles būtu laukā. Ja paliks tikai lielās zāģētavas, Latvijas mežs būs vienīgi izejvielu bāze ārzemju lielajiem uzņēmumiem.
Turpretī, ja jaunā stratēģija tiešām iecerēta ar domu, ka mēs gribam pārdot kokus sortimentā, nevis kaut kā mistiski nosakot, cik tur īsti ir tajā meža nogabalā (kā tas ir cirsmu izsolēs), tad beigsies trakie strīdi par cenām un visu pārējo. Tas būtu apsveicami, taču tad jāizdomā un stingri jāievēro precīzi spēles noteikumi visiem nozares uzņēmumiem, turklāt jādod priekšroka tiem, kas radījuši tik daudz darba vietu kā logu, durvju, mēbeļu sagatavju ražotāji. Ja tā nebūs, tad Latvijā kokapstrāde iznīks, un uz ko tad balstīsies mūsu tautsaimniecība?
(Turpmāk vēl.)
