Pēc kādiem gadiņiem kārtējo reizi izrādīsies, ka valsts institūcijas pie mums nestrādā pietiekami efektīvi, ka privātuzņēmumi darbojas ekonomiskāk un valstij izdevīgāk.
«Pēc kādiem gadiņiem kārtējo reizi izrādīsies, ka valsts institūcijas pie mums nestrādā pietiekami efektīvi, ka privātuzņēmumi darbojas ekonomiskāk un valstij izdevīgāk. Ne velti visas valsts akciju sabiedrības agri vai vēlu paredzēts privatizēt. Arī VAS «Latvijas valsts meži» var pāriet dažu firmu rīcībā, kaut arī tai formāli piekarināta birka «neprivatizējāmā». Tāds scenārijs, šķiet, tiek taisīts, «klāta gulta» dažu kungu ērtai un ienesīgai guļai.»
(Turpinājums. Sākums 6., 13., 20. un 27. jūnijā)
Tā nu ir tā būtiskā nianse: ir jau labi aiziet pie baļķu kaudzes mežmalā kā veikalā pie letes un nopirkt vajadzīgo. Bet – kurus laidīs pie preces? Ko darīt, ja tās ir mazāk nekā visiem vajag? Lūk, jautājumi, uz kuriem pagaidām nav atbildēts. Tāpēc runa patiesībā ir par to, vai nu Latvijas mežizstrādē paliks tikai lielās firmas vai arī ļoti daudzās pašreizējās, kuras arī pirkušas tehniku, modernizējušas ražošanu, bet kurām nav savas pārstrādes. Lielajām firmām aiz muguras ir sava pārstrādes rūpniecība. Ja tiešām tā ķēde tiks rūpīgi pārdomāta un arī nodrošināta tās darbība, tad jaunā sistēma ir apsveicama. Nelieli pārstrādes uzņēmumi varētu būt ieguvēji, jo nepirktu kaķi maisā, bet jau krautnē varētu pārliecināties par koksnes kvalitāti. Tā tiktu sakārtots arī koku tirgus kopumā, jo tagad nereti izsolēs labi redzams, ka cirsmās augošus kokus pērk pat par mazāku cenu.
Klāj gultu ienesīgai guļai
Kādas nelielas mežsaimniecības un mežizstrādes firmas īpašnieks no Zemgales saka atklāti: «Domāju, ka jauno koksnes pārdošanas stratēģijas variantu izstrādāja ar tālejošiem mērķiem. Visticamāk, jau iepriekš tika izplānoti dažādi modeļi, kā tālāk pārvaldīt valsts mežus. Jau dibinot valsts akciju sabiedrību «Latvijas valsts meži», tas likās aizdomīgi. Pēc tam izgāzās daudzo valsts mežu hektāru atdošana celulozes rūpnīcai. Turklāt ne jau rūpnīcas investori to prasīja, bet dažu cilvēku grupa, kas sevi iedomājās esam par valsti un runāja it kā valsts vārdā, no Latvijas puses to piedāvāja. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, politiķi vienkārši nobijās šo variantu bīdīt cauri, jo tauta to varētu pārāk asi uztvert, un tad varbūt būtu vajadzīgs referendums vai citi sarežģījumi… Tāpēc izdomāts šis nākamais «gājiens» – koku pārdošana sortimentā.
Turpmākais scenārijs būs ļoti vienkāršs. «Latvijas valsts meži» pārdos apaļkokus, nevis cirsmas. Cirtēji lai neuztraucas: viņiem pagaidām tiks dotas atļaujas cirst. Tomēr ļoti ticams, ka pēc gada diviem tiks paziņots, ka «valsts interesēs» ir daudz izdevīgāk šo darbu veikt pašai akciju sabiedrībai. Nebūs problēmu: ieķīlās valsts mežus, ņems milzīgus kredītus, sapirks dārgāko tehniku, ražos papīrmalku, garantēs tās piegādes rūpnīcai un tā tālāk! Vēl pēc kādiem gadiņiem kārtējo reizi izrādīsies, ka valsts institūcijas pie mums nestrādā pietiekami efektīvi, ka privātuzņēmumi darbojas ekonomiskāk un valstij izdevīgāk. Ne velti visas valsts akciju sabiedrības agri vai vēlu paredzēts privatizēt. Arī VAS «Latvijas valsts meži» var pāriet dažu firmu rīcībā, kaut arī tai formāli piekarināta birka «neprivatizējāmā». Tāds scenārijs, šķiet, tiek taisīts, «klāta gulta» dažu kungu ērtai un ienesīgai guļai.»
Ārzemnieki ar taru neķēpājas
Ievērības vērts ir nelielo uzņēmēju jautājums – kādu iespaidu jaunā stratēģija varētu atstāt uz ekonomiku kopumā? Pagaidām nav dzirdēts apspriežam, ka papīrmalka lielā mērā pārklājas ar citiem sortimentiem. Protams, celulozē var samalt absolūti visu koksni, lai gan lielu tās daļu iespējams pārstrādāt arī citos materiālos, nodarbinot daudz vairāk cilvēku, kas valstij maksātu nodokļus. Īpaši daudz darbavietu koksnes pārstrāde nodrošina laukos. Šo aspektu koncepcijas autori izliekas nemanām. Ir sarēķināts, cik cilvēku paliks bez darba, «ja necirtīs tādā un tādā apjomā», bet nav pētīts, cik radīsies bezdarbnieku, ja tiks apdraudēta vietējā koksnes pārstrāde.
Ja VAS pati tirgos apaļkokus, tai nebūs izdevīgi pārdot koksni kā sīkbaļķi, piemēram, lapu koku tarai un tievos skujkokus kā izejmateriālu mietiem: viss tiks pārdots papīrmalkā. Pārstrādātājiem pilnībā var atņemt izejvielu bāzi, jo, piemēram, mazajās lauku zāģētavās apmēram 50 procentu veido baltalkšņa, otru pusi – bērza un apses koksne, turklāt taras sagatavošana ir tikai vietējo, mazo uzņēmumu «niša»: ārzemju firmas ar lapu koku taru neķēpājas. Visapdraudētākie kārtējo reizi ir laucinieki. Tieši mazie zāģētāji, nelielās firmas saimnieciski izmanto citu noniecināto koksni, sazāģē taras dēlīšos, tos eksportē, dodot labumu valstij kopumā. Ieviešot jauno stratēģiju, visa mūsu mežu koksne var tikt klasificēta tikai kā papīrmalka, mazajiem ražotājiem neatstājot iespēju izdzīvot. Tas tiešām ir iespējams, ja celulozes rūpnīcai vajadzēs garantēt kaut kādus apjomus. Mazie uzņēmēji spriež, ka jaunā koksnes pārdošanas stratēģija ir tāda kā «izlūkošana ar kauju»: ja būs liela sabiedrības pretestība, stratēģijas tēvi varēs atkāpties, sakot, ka tas bijis tikai «darba variants». Ja pretestības nebūs, ja sabiedrība šo ēsmu norīs, tad varēs taisnoties: «mēs taču kopā nospriedām»…
(Turpmāk vēl.)
