Tagad ļaudis kļuvuši citādi. Latvijā izveidojusies tāda biznesmeņu kategorija, kurus saucu par sakārtotājiem. Viņiem pilnīgi vienalga, ko sakārtot, lai tikai varētu par to paņemt komisijas naudu.
Tagad ļaudis kļuvuši citādi. Latvijā izveidojusies tāda biznesmeņu kategorija, kurus saucu
par sakārtotājiem. Viņiem pilnīgi vienalga, ko sakārtot, lai tikai varētu par to paņemt komisijas naudu. Daudzi viņus varbūt nezina, daudzi zina, bet nesauc vārdos, taču viņi ir – šie sakārtotāji.
(Turpinājums. Sākums 6., 13., 20., 27. jūnijā un 4. jūlijā)
Kādas lielas un stipras mežsaimniecības un mežrūpniecības firmas prezidents bija viens no tiem, kas savulaik apsveica VAS «Latvijas valsts meži» izveidošanu. Taču tagad viņš saka: «Tas ir pilnīgi garām, VAS ir nederīga un pat kaitnieciska struktūra, nevis valsts mežu apsaimniekotājs.»
Kā labā uzdarbojas «sakārtotāji»?
Minētais mežrūpniecības firmas prezidents šo tēzi pamato šādi:
«Agrāk mežos bija viens saimnieks. Kādam bija izdevīgi likvidēt valsts mežniecības, kas uzraudzīja mežus, atbildēja, lai tie tiktu kopti, sagādāja nepieciešamo koksni valsts pasūtījumam. Viņi atbildēja par visu ciklu, kā tagad varētu sacīt, no sēklas līdz kuģim. Agrāk vairāk pievērsās vietējām rūpnīcām. Pirms desmit gadiem cilvēki bija dumjāki, naivāki, nepieredzējušāki: viņi mēģināja kaut ar valsts pasūtījumu, tomēr pirmām kārtām nodrošināt savus, vietējos uzņēmumus un tikai pēc tam pārējos.
Tagad ļaudis kļuvuši citādi. Latvijā izveidojusies tāda biznesmeņu kategorija, kurus saucu par sakārtotājiem. Viņiem pilnīgi vienalga, ko sakārtot, lai tikai varētu par to paņemt komisijas naudu. Daudzi viņus varbūt nezina, daudzi zina, bet nesauc vārdos, taču viņi ir – šie sakārtotāji. Viņi ieņem augstus posteņus, jo godīgā biznesā, redzat, ir jāstrādā. Vieglāk ir kaut ko «sakārtot» un par to saņemt starpnieka naudu. Viņi gatavi pārdot visu. Pašreiz tas notiek ar vienīgo Latvijas bagātību – mežu. Turklāt to nereti atbalsta valdība.
Tikai šāda iemesla dēļ tika dibināta tāda pilnīgi nevajadzīga kompānija kā Valsts akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži». Divos gados tā nav izdarījusi neko labu. Sākumā dziesma jau bija skaista, pat es biju viens no VAS izveidošanas idejas atbalstītājiem: sak, lai mežā vairāk atgrieztos resursi, lai tos labāk apsaimniekotu. Tika sacīts, ka valsts meža dienestam vienkārši pietrūkstot spēka un iespēju ņemties ar katru ilgtermiņa līguma turētāju. Tika atrasti jauni zēni, datora speciālisti, cik es tagad subjektīvi varu spriest, ar speciālu uzdevumu. (Nav noslēpums, ka dažiem cilvēkiem ir ļoti lieli sertifikātu uzkrājumi, tie paši cilvēki sekmīgi vai nesekmīgi privatizējuši, piemēram, pārtikas pārstrādes uzņēmumus, kurus jau pārdevuši, tas ir, «sakārtojuši» dažas lietas. Viņi ieinteresēti «sakārtot» arī vienīgo, kas mums palicis.)
Viss tas tiek darīts, lai par varītēm privatizētu «Latvijas valsts mežus». Akciju sabiedrību dibinot, tikai tautas un dažu speciālistu spiediena dēļ nosaukumā tika iekļauts vārdiņš «neprivatizējamā» Valsts akciju sabiedrība. Un nav jau nemaz jāprivatizē, jo tur taču strādā «zēni ar galvām». Galvenais viņiem panākt mērķi – no punkta A nonākt līdz punktam B: nodot vai pārdot valsts mežus. Tas ir panākams tikai ar valdības vīru atbalstu. «Latvijas valsts meži» ir gards kumosiņš, ar kuru daži uzskata par iespējamu spēlēties, lai panāktu vēlamo risinājumu. Nav runa par privātajiem mežiem, jo tos neviens neatdos: runa ir par valsts mežiem, par visas Latvijas tautas īpašumu. Savā laikā valstij bija izdevīgi veidot mežrūpniecības saimniecības, infrastruktūru. Miljoniem kubikmetru koksnes ieveda no Krievijas. Tagad ar visādiem paņēmieniem koksni no Latvijas izvedam. Esam mūsu mežu resursus atdevuši ārzemniekiem.
Tāpēc ir blefs, ja runā, ka VAS tika izveidota, lai vairāk līdzekļu nonāktu atpakaļ mežā: tā tika izveidota, lai izvarotu, izzagtu Latvijas resursus, lai privatizētu, lai atdotu mežus ārzemniekiem. Jo kāds par to kaut ko (reālos starpniecības procentus!) saņems. Visa līdzšinējā darbība to apliecina. Tagad, ja Latvijas valsts kaut ko tiešām grib saglābt, vienīgā iespēja ir atzīt, ka VAS «Latvijas valsts meži» izveide bija šausmīga kļūda, kura valstij izmaksā milzīgas summas, tāpēc ar steigu jālikvidē. Es domāju, ka «Latvijas valsts mežu» un daudzo «sakārtotāju» liktenis izšķirsies līdz šā gada rudenim, līdz Saeimas vēlēšanām.»
Brāķerus – ziepēs!
Aizvadītā ziema un pavasaris pienāca ar jaunām «atrakcijām». Nav runa par grandiozajām meža stādīšanas talkām, kas savā būtībā ir ļoti vērtīgas, lai gan tika pārvērstas par tādiem kā dārgiem reklāmas rullīšiem televīzijā. Lietpratējus pārsteidza ziņa par to, ka no 1. februāra tika likvidēta valsts koku brāķeru institūcija.
1994. gadā, kad mūsu valstī sāka attīstīties kokmateriālu eksports un kļuva aktuāla koksnes uzmērīšana un eksporta kontrole, Valsts mežu dienestā (VMD) tika izveidota valsts brāķeru institūcija. Brāķeri veica eksportējamās koksnes apjomu un kvalitātes kontroli. Valsts brāķeru dienests darbojās līdz 1997. gadam, kad Muitas kodeksa vietā stājās Muitas likums. Pirms tam valsts brāķeru darbu reglamentēja Ministru kabineta noteikumi. Taču pēc 1997. gada 1. jūlija valsts brāķeru statuss tika atcelts. Ņemot vērā, ka daudziem brāķeriem licences tika izsniegtas 1997. gadā un to derīguma termiņš bija pieci gadi, līdz pat pagājušā gada beigām tās vēl bija spēkā. Valsts no brāķēšanas «pagāja maliņā» (VMD brāķerus nekādā veidā nekontrolēja), tāpēc praktiski visas brāķeru darba kontroles funkcijas uzņēmās Latvijas Koksnes kvalitātes ekspertu savienība (LKKES), kuras rindās ir šie speciālisti un kas bija profesionāla, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā reģistrēta biedrība. 2002. gada sākumā pār šo savienību vēlās skarba kritika.
Līdz šim pastāvēja brāķeri – koksnes kvalitātes eksperti. Viņi novērtēja sortimenta kvalitātes un kvantitātes atbilstību uz valsts robežas, koksni importējot un eksportējot. Lai koksni valstī ievestu vai izvestu no tās, uz deklarācijas bija nepieciešams eksperta zīmogs. Tas apliecināja koksnes faktiskā sortimenta atbilstību deklarētajam. Šis princips tika ieviests deviņdesmito gadu vidū. Pēc tam radās problēmsituācija: muita uzskatīja, ka šie eksperti nestrādā. Maigi sakot, godprātīgi, bija pat konstatēts, ka zīmogs uzlikts tukšai veidlapai. Protestēt sāka arī koksnes eksportētāji, kas brāķerus uzskata par savā ziņā liekēžiem, kuriem par pakalpojumu jāmaksā līdz 3 santīmiem par katru kubikmetru – praktiski ne par ko. Kopumā svētīgās institūcijas prestižs tika krietni pabojāts.
Šķiet, ka visa cīņa saistīta galvenokārt ar muitu par tiesībām turpmāk spiest dārgo zīmogu. Taču koksnes kvalitātes eksperta pienākumi būtu jāizprot daudz plašāk. Viņiem būtu jānovērtē zāģmateriālu stiprība, tirgū jāseko koksnes pārvietošanās, arī – zaļā sertifikācija būtu tādu cilvēku pienākums, kas spēj profesionāli sekot sortimenta atbilstībai.
Šādu viedokli aizstāv arī Latvijas Koksnes kvalitātes ekspertu savienības prezidents Antons Orinskis, kuram jautāju, vai līdz šim visām koksnes ekspertīzēm bijis tikai sabiedrisks, tas ir, brīvprātīgs raksturs? Kas notika, licenču derīguma termiņam tuvojoties beigām?
«2001. gadā, saprazdami, ka par savu nākotni jādomā pašiem, mēs izveidojām Latvijas Nacionālajā akreditācijas birojā (LATEK) akreditētu sertifikācijas biroju, kas ir tiesīgs veikt personāla sertifikāciju kvalitātes noteikšanai un apjoma uzmērīšanai apaļkokiem, smalcinātai koksnei, zāģmateriāliem un konstrukciju materiāliem. Sertificēšanu uzsākām 2001. gadā, un līdz šā gada sākumam gandrīz visi tie mūsu savienības biedri, kuriem līdz tam bija licences, saņēma atbilstības sertifikātu. Pavisam tika sertificēti 128 koksnes eksperti, 113 pretendenti arī saņēma kompetences atbilstības apliecinājumu. Viņu vidū bija arī 70 mūsu savienības biedru. Tā kā esam vienīgā akreditētā organizācija, kas veic koksnes kvalitātes ekspertu sertifikāciju, neesam lieguši uz sertifikātiem pretendēt nevienam interesentam, kas izteicis vēlēšanos strādāt šajā jomā uzņēmumos un firmās, kuras nodarbojas ar kokmateriālu pārstrādi, eksportu vai importu.»
(Turpmāk vēl.)
