Nobeigums. Sākums 6., 13., 20., 27. jūnijā, 4. un 18. jūlijā. A.Orinskis piekrīt, ka koksnes uzskaitē Latvijā ir daudz trūkumu.
(Nobeigums. Sākums 6., 13., 20., 27. jūnijā, 4. un 18. jūlijā)
A.Orinskis piekrīt, ka koksnes uzskaitē Latvijā ir daudz trūkumu. Pat vēl vairāk. Apzinoties, ka līdz šim veiktā kontrole nav bijusi pilnīga, ka nepieciešami uzlabojumi, pagājušā gada septembrī LKKES Ministru prezidentam iesniegusi priekšlikumus, kā sakārtot kokmateriālu uzskaiti. Statistika liecina, ka runa ir par vairākiem miljoniem kubikmetru «klīstošas» jeb «kreisās» koksnes daudzu miljonu latu valstij nenomaksātu nodokļu veidā. Vēstule ar savienības priekšlikumiem nonāca Zemkopības ministrijā. Tur tika izveidota darba grupa, lai izvērtētu un izanalizētu situāciju, kā arī ierosinātu, kādā veidā nodrošināt uzskaiti un sakārtot koksnes kustības pārskatāmību. Diemžēl nekādi konkrēti priekšlikumi nesekoja. Toties VID ar 2002. gada februāri atcēla savu rīkojumu par ekspertu klātbūtni, noformējot muitas deklarācijas, kurās eksperts līdz tam izdarīja atzīmi par koksnes apjoma un koda atbilstību, ko uzrādījis eksportētājs vai importētājs.
Vai īstenībā tas nozīmē, ka ap 100 brāķeru ir palikuši bez darba? Nē, daudzi strādāja un turpina strādāt dažādās firmās, jo ne jau visiem «maizes darbs» bija uz valsts robežas. Kaut gan paši savienības brāķeri vienmēr uzskatījuši, ka ekspertiem jābūt pilnīgi neatkarīgiem. Tas nozīmē, ka viņiem nedrīkstētu būt darba attiecību ar koksnes importētājiem vai eksportētājiem. Bet valsts institūcijām tādu prasību nebija, tāpēc liela daļa ekspertu strādāja arī algotu darbu dažādās firmās.
Prātā nāk «āzīši» un «kāpostiņi» jeb mūsdienu terminoloģijā – interešu konflikts. A.Orinskis to noliedz. Viņš uzskata, ka arī turpmāk koksnes kvalitātes eksperti varētu būt sabiedriskas organizācijas pārstāvji. Tomēr vajadzētu būt valsts deleģējumam viņiem veikt šīs funkcijas. Tā diemžēl pagaidām neesot. Un tas esot viens priekšnosacījums tam, lai pēc 1. februāra ar koksni varētu rīkoties vēl nekontrolēti. Kopš minētā datuma koksnes plūsma valstī vispār netiek kontrolēta. Kokmateriāli joprojām tiek importēti, pārstrādāti, no tiem tiek iegūts produkts, kas tiek eksportēts… Kurš tagad var pateikt – cik ievests, cik pārstrādāts un cik vēlāk izvests? Var iznākt, ka importē vienu kubikmetru, bet pārstrādāti tiek trīs.
Pašlaik muita, cik jūtams, galveno vērību cenšas veltīt nevis koksnes apjomiem, bet tās vērtībai. Tas arī saprotams, jo valstij ir jāatmaksā pievienotās vērtības nodoklis. Bet nevar būt latos izteiktas vērtības, ja netiek precīzi uzskaitīti koksnes apjomi. Tie jānosaka precīzi un kvalificēti.
Muitnieki galveno soģu lomā?
Interesanti, ka gan tiesībsargājošo institūciju vadītāju, gan valsts dienestu un arī brāķeru vēlmes sakrīt: visi grib novērst «kreisās» koksnes ceļošanu nezināmos virzienos, lai nenotiktu naudas «atmazgāšana». Tajā pašā laikā atsevišķu nozares asociāciju vai resoru attieksmē jūtama savstarpēja nenovīdība, «rīvēšanās», ekspertus sauc par «liekēžiem». Laikam jau tāpēc, ka viņi par savu slēdzienu samaksu gan pieprasa, taču viņiem nav nekādas atbildības?
Uz to A.Orinskis atbild ar pretjautājumu: par kādu atbildību esot runa? Par materiālu? Disciplināru, kriminālu? Kāda atbildība tiekot prasīta no valsts ierēdņiem? Teiksim, no muitas darbinieka? Kas attiecas uz brāķeriem, atbilstoši viņu profesionālās apvienības kārtības rullim un arī pēc sertifikācijas biroja noteikumiem atbildība paredzēta tāda, ka gadījumā, ja eksperta rīcībā tiek konstatēta ļaunprātība, viņš zaudē sertifikātu. Savienības prezidents neizprot: «Kādu atbildību no mums valsts vēlas? Kādas garantijas!?» Un neesot neviena precedenta, kad ekspertam tiktu atņemts sertifikāts: neņemot vērā aizrādījumus par valodām, ekspertiem oficiāli neesot izteikts neviens pārmetums. Kaut arī tā, VID 1. februārī izdotais rīkojums apliecina, ka valsts no koksnes kvalitātes ekspertu kvalificētajiem pakalpojumiem tomēr atsakās. Lai nu tā būtu. Pārdomas izraisa vien tas, ka profesionālu brāķeru (ar mežkopju un kokapstrādātāju izglītību) vietā turpmāk kokmateriālu kravas uz Latvijas robežām pārbaudīs muitnieki, kas pirms tam nosūtīti piecu dienu kursos. Vai viņi spēs būt labāki eksperti, pratīs kvalitatīvāk kontrolēt? Kā viņi šīs ekspertīzes veiks? Jo dažādi standarti precīzi reglamentē gan koksnes uzmērīšanas procesu, gan kārtību. Nepieciešami arī attiecīgi mērinstrumenti, laboratorijas. Tātad jautājums ir par to, cik profesionāli un atbilstoši standartiem muitnieki spēs veikt uzmērīšanu.
Piemēram, robežpunktā ierodas autokrava ar kokmateriāliem, deklarācijā ierakstīti 30 kubikmetri koksnes. Kas liedz muitniekam pienākt, uzmest aci un pateikt: nē, tur ir 35 kubikmetri? Kuram būs taisnība? Jāpārmēra. Vai klients piekritīs koksni kraut ārā, gaidīt nezin cik ilgi? Vai arī visu atrisinās «piecītis» no saujas saujā? Tiesa, šaubu gadījumos drīkst pieaicināt profesionālos brāķerus. Taču – viņus var aicināt un var arī neaicināt. Nevienā normatīvajā tiesību aktā nav paredzēts, kā šādos gadījumos būtu jārīkojas. Lai gan visā pasaulē sertificēta speciālista atzinumu var apstrīdēt tikai līdzvērtīgs speciālists.
Koksne jāuzskaita pašiem
Lai nu kā, koksnes brāķeri Latvijā «aizlaisti ziepēs». Varbūt tam arī ir jēga, ja reiz no viņiem īstas jēgas tā arī nebija: Latvijas ekspertu slēdziens līdz šim nav ticis respektēts un atzīts par līdzvērtīgu ārvalstu ekspertu slēdzienam. Visu nosaka koksnes saņēmēja pārstāvji citā valstī. Paradoksāli: sūtām ļoti daudz papīrmalkas uz Zviedriju, un zviedru speciālisti mums diktē noteikumus, pēc kādiem viņi pieņem koksni. Valstiski nozīmīgi būtu veikt precīzu eksportējamās koksnes uzskaiti jau «mūsu krastā». Diemžēl to dara ārzemju partneris, un viņa viedoklis netiek apstrīdēts. Situācija ir līdzīga kā Rīgas Centrāltirgū: zemnieks atved kravu, uzpircējs vienpersoniski, savu interešu vadīts, nosaka, cik un kāda labuma preci, viņaprāt, zemnieks atvedis. Ja «pāķis» nav ar to mierā, lai brauc uz mājām.
Kāpēc tas tā noticis un notiek?
Tas ir tikai kārtējais jautājums neskaitāmo jautājuma zīmju mežā, kurā nu jau tikko dzirdama tālo laiku zvēresta atbalss: «Es zvēru, ka es gribu, kā vienam godīgam, taisnam un dievbijīgam mežsargam pienākas, to mežu pie dienas un nakts sargāt un glabāt…»
