Es zvēru, ka es gribu, kā vienam godīgam, taisnam un dievbijīgam mežsargam pienākas, to mežu pie dienas un nakts sargāt un glabāt visas kupičas un citas robežu zīmes allažiņ apraudzīt un apgādāt, ka no svešiem un kaimiņiem robežas netiek atrautas.
«Es zvēru, ka es gribu, kā vienam godīgam, taisnam un dievbijīgam mežsargam pienākas, to mežu pie dienas un nakts sargāt un glabāt visas kupičas un citas robežu zīmes allažiņ apraudzīt un apgādāt, ka no svešiem un kaimiņiem robežas netiek atrautas. Es negribu ne pats mežu apzagt, ne citam, lai būtu kas būdams, bez meža kunga pavēlēšanas baļķus, malku, statņus, mietus jeb kārtis vaļu dot cirst un no meža izvest, un, kad es jebkur kādu zādzību jeb blēdību atradīšu, gribu es to meža kungam tūdaliņ sacīt un visas ķīlas pats meža kungam nodot. Es gribu uz uguni, ka nekāda skāde iekš mežiem nenotiek, pie dienas un nakts uzlūkot un, kad es uguni manītu, to tūdaliņ meža kungam un ļaudīm sludināt, kā tas uguns izdzēsts top.
Tā es arīdzan, svēti solīdamies, solos cieti uz to vaktēt un aktiņu dot, ka nevienam nārsta jeb vaisla laikā iekš meža putnus un zvērus medīt un strelīt nebūs, un, tiklīdz es vienu atradīšu, gribu viņu ķīlāt un to ķīlu tūdaliņ meža kungam nodot. Ar vienu vārdu sakot, es gribu to mežu tā sargāt un uzlūkot, kā tas vien godīgam mežu sargam pienākas.»
Tāds bija pirmo mežsargu zvērests Latvijā 1789. gadā. Mijās gadu simti, sabiedriskās iekārtas un diemžēl arī – attieksme pret Latvijas nozīmīgāko dabas resursu mežu. Ko nav spējuši gadsimti un ugunsgrēki, to iemanījās mūsdienu bandītkapitālisti Latvijas neatkarības desmit gados: valsts meži ir pārmēru «noskūti», bet ap atlikušajiem kušķiem kāri siekalojas ārvalstu uzņēmēji. Viņiem ir būtiski saudzēt, pataupīt mežus tikai savās valstīs, bet globālo koksnes pārstrādes monstru zāģzobu rīklēs iegrūst Latvijas, Igaunijas (un lielā mērā arī Krievijas) daudzkārt lētāko mežu. Kā arvien nezin no kurienes uzrodas pašmāju kangari, kas ir gatavi par dažiem grašiem (precīzāk – par daudziem miljoniem «komisijas» naudas) pakalpot svešzemniekiem, šo savtīgo darbošanos turklāt ietērpjot sabiedriskās labdarības oreolā.
Tieši meža nozarē mūsdienās norisinās asa un dramatiska labo un ļauno spēku cīņa. Reizēm tā pastiprinās, brīžiem pieklust – atkarībā no politiskajiem paisumiem un bēgumiem. Tomēr šī cīņa nav galā. Kuluāros tiek perinātas arvien jaunas stratēģijas un taktika, nozares sarežģītais pasjanss tiek spēlēts galvenokārt zem noslēpumainības deķēna, nost no sabiedrības acīm. Reņģēdāju tautai šis tas kļūst zināms tikai brīžos, kad «spēlētāji» azarta uzplūdos vai nu sāk savā starpā villoties, vai arī pati spēle no kuluāriem izšļācas pāri dažādi iekrāsoto politisko partiju solījumu biķeru malām, no kuriem izdevīgos brīžos tiek apreibināta vienkāršā tauta.
Mežu nozare ir plaša un sazarota. Tajā iekļauti gan mūsu valsts koksnes resursi, gan kokapstrāde un eksports. Tā ir kā daudzgalvu pūķis ar kopīgu rumpi: ja sāp kāda no galvām, cieš viss organisms. Turklāt līdztekus jārunā par sabiedriskā un privātā sektora mežiem. Kopumā nozare ir viena no visbūtiskākajām mūsu ekonomikas dominantēm. Sagūstīt šo lētticīgu un bezpalīdzīgo monstru, ievilkt to savā «kūtiņā», lai slauktu tikai pašu vajadzībām – tas izrādījies iekārojams mērķis ja ne atsevišķiem cilvēkiem, tad atsevišķām politiskajām partijām. Pa daļai tas jau izdevies, bet ne pilnībā. Jo Latvijā vēl ir «disidenti» – nozares patrioti, kas citēto zvērestu joprojām tur par svētu.
Desmit, divpadsmit gados esam pieradināti pie vērienīgām afērām («Lattelekom», «Latvenergo» «miljonu lieta», «Latvijas kuģniecības» privatizācija un «prihvatizācija» vispār…). Brīžiem šķiet, ka tās iecerējuši tumši ģēniji: nemanāmi, viltīgi un graujoši. Sarunājoties ar daudziem meža nozares darbiniekiem gan mežsargu apgaitās, gan koksnes pārstrādes uzņēmumos un pat valdības gaiteņos, tas ir pastāvīgi jūtams, lai gan neviens pagaidām nevar minēt kādu noteiktu shēmu, pēc kuras tiek attīstīta (sic! – degradēta?) nozare. Viss notiek it kā «no augšas», «pats no sevis» un, protams, «sabiedrības interesēs». Bet vai nu tā tiešām ir?
Daļa meža nozares speciālistu joprojām uzskata, ka izveidot valsts akciju sabiedrību «Latvijas valsts meži» (LVM) bija pārsteidzīgs noziegums pret mežiem. Beidzamajā laikā tā domā pat viens otrs no tiem, kas sākotnēji šo ieceri atbalstīja. Savukārt akciju sabiedrības vadītāji ir pārliecināti, ka vienīgi viņu darbība ir saimnieciski visefektīvākā un pasargā Latvijas mežus no izlaupīšanas. Tiesībsargājošo institūciju speciālisti uzskata, ka meži, nozare kopumā ir auglīga augsne noziedzīgai darbībai, šajā vidē tiekot «atmazgāta» aptuveni trešā daļa noziedzīgi iegūto līdzekļu, arī – no narkotiku tirdzniecības. Privāto mežu īpašniekiem LVM ir kā akmens kaklā konkurences tirgū. Daļai uzņēmēju – koksnes pārstrādātāju – līdz šim LVM bija garants piekļuvei nosacīti lētākiem resursiem (tos valstij piederošajos mežos iegādājās augošu koku veidā, «uz celma», pērkot cirsmas izsolēs). Savukārt ārvalstu uzņēmēji šo akciju sabiedrību var pamatoti uzskatīt par savu «piekto kolonnu», par «mietiņu», kas tālredzīgi iedzīts, lai nostiprinātu drošu piekļuvi Latvijas mežam.
Iespējams, ka gluži tik ļauni nav. Tomēr beidzamajā laikā pasludinātās reformas, stratēģijas (piemēram, attiecībā uz cirsmu izsoļu aizvietošanu ar jau gatava koksnes sortimenta pārdošanu) un projekti (izcilākais no tiem – celulozes rūpnīcas būve Jēkabpils rajonā) dara uzmanīgus gan nozares praktiķus (viņiem iecerētās pārmaiņas sola jaunus sarežģījumus, bet vidējiem un sīkajiem koksnes pārstrādātājiem – pat ekonomisko krahu), gan analītiķus.
«Celulozes rūpnīcas projekts – ne īsti prātīgs, ne godīgs»
Tā atbildēja LR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte un viņas ilggadējais priekštecis Pēteris Guļāns uz jautājumu, kā viņi vērtē celulozes rūpnīcas projektu un tā ietekmi uz uzņēmējdarbību nozarē.
R.Karnītes attieksme pret celulozes rūpnīcu būtībā nav kategoriski noraidoša – ar nosacījumu, lai uzņēmums būtu izdevīgs Latvijas valstij: lai tiktu radītas jaunas darba vietas, ieviestas jaunas tehnoloģijas. Tas būtu pat ļoti izdevīgi. Taču R.Karnīti satrauc sliktie līguma nosacījumi; viņai ir bažas, ka kārtējo reizi var atkārtoties jau piedzīvotā situācija: parakstīta līguma dēļ valsts faktiski nokļūst uzņēmuma gūstā. Tiesa, pašreiz diskutējamie līguma nosacījumi vēl nav akmenī iecirsti, tie vēl var tikt uzlaboti vai galu galā uzlabojumu dēļ projekts var tikt pilnīgi atcelts un atzīts par neizdevīgu.
Taču R.Karnīti pagaidām urda divējādas bažas. bet par tām – nākamceturdien «Laukos un sētās».
