Paskat tik uz to mežu tur tālumā: vai tas nav skaistāks kā Purvīša gleznās, piestājot ceļmalā, prāto ilggadējais mežsargs Imants Bojārs.
Paskat tik uz to mežu tur tālumā: vai tas nav skaistāks kā Purvīša gleznās, piestājot ceļmalā, prāto ilggadējais mežsargs Imants Bojārs. Un kā gan nepiekrist šā vīra spriedumam, daba taču cilvēku ar savām pārmaiņām pavada visu dzīvi.
Imantam mežs ir visa viņa būtība – tajā sākas rīts un tiek sagaidīts arī saulriets. Savas gaitas mežā sācis jau 1968. gadā, un tā līdz pat šai dienai. Pašlaik viņa darbalauks ir Svirlaukas mežniecībā Mežabūriņu apgaitā, kura ir tikpat kā 2000 hektāru plaša. Pēdējā laikā gan Imants ir uz tāda kā noslēguma viļņa. Viņš prāto, ka pienācis laiks savu vietu atdot jaunajiem:
– Ko nu es vairs! Man jau gadi sevi liek manīt. Lai nāk jaunā maiņa.
Šādas domas, šķiet, viņu pārņēmušas paredzamās reorganizācijas gaidās. Taču pirms tās Imants vēl šajā gadsimtā cenšas darīt tik daudz laba mežam, cik vien ir viņa spēkos. Mežsargs teic, ka mežs nav spējīgs pastāvēt pats par sevi, tur lietas ir jākārto cilvēkam. Lielu daļu laika aizņem zvēru barošana – sīkie kartupelīši, bietes un burkāniņi, ak, cik ļoti tos mīl viņa zvēriņi. Bet, lai šis darbs ritētu gludi, Imantam talkā nāk vairāki zemnieki, kas atvēl daļu savas ražas meža iemītniekiem.
– Visčaklākā ir Svētes pagasta zemniece Zaiga Vēja. Viņa man palīdz ļoti daudz, un es kā optimists ceru, ka daba viņai atmaksās ar to pašu, jo tā taču zina, ko dara, – spriež Imants.
Vēl nesen mežsargs gājis lapsas vakcinēt pret ērcēm, kā arī ierādīt vienkāršiem ļautiņiem, kur malka dabūjama, un tādi darbi atrodas ik dienas.
– Cilvēka darba spējas esot neierobežotas, tā man reiz teica kāds kolēģis. Un, ja nevarot visu paspēt, tad vajagot darbu organizēt. Es arī ņemu no viņa piemēru un cenšos darbā iesaistīt jaunatni, jo ticu, ka mežs viņiem var palīdzēt izaugt labākiem un dvēseliski tīrākiem. Pēdējā laikā ar to gan ir sākušās problēmas, jo kurš gan var atbildēt, ja kādu bērnu mežā sakož ērce, – stāsta Imants.
Mežsargs atceras tos labos laikus, kad kopā ar skolēniem pēc labi padarīta darba sakūruši ugunskuru un pārsprieduši paveikto. Šādās reizēs viņš vienmēr centies jauniešiem arī ko iemācīt. Piemēram, ar ko atšķiras ugunskurs no ugunsgrēka – ugunskuru cilvēks var valdīt, bet ugunsgrēku ne.
– Ikvienam būtu jāsaprot, ka bērni ir mūsu patiesā nākotne un ar to mēs arī ieiesim nākamajā gadsimtā. Tad dzīvi organizēs viņi un mēs būsim tikai pakārtotā lomā. Taču reti kad ļaudis izprot to, ka bērni ir tādi, kādus mēs viņus izaudzinām. Vislabākā audzināšana ir mūsu piemērs, un, ja sakām, ka tagad jaunatne ir sabojāta, tad tikai paši tajā arī esam vainīgi, – domā Imants.
Taču par jaunajiem mežsargiem, kas tagad stāsies veco vietā, Imants spriež, ka viņi noteikti būs goda vīri, kas spēs mežu pārvaldīt.
– Mežinieks ir labestīgs cilvēks. Varbūt nedaudz vairāk pat kā citi cilvēki, jo viņi ir tie, kas sadzīvo ar dabu, un daba ir viss labais ap mums. Šo amatu parasti neizvēlas nejauši, un es ticu, ka tā būs arī turpmāk – mežinieku paaudzes nevar tā vienkārši izgaist. Mežsargam noteikti ir jābūt ne tikai labestīgam dabas mīļotājam, bet arī stipram fanātiķim, citādi nemaz nevar būt, – prāto Imants.
Viņš ir pārliecināts, ka jaunā reforma neļaus nākamajā gadu tūkstotī Latvijas mežus izsaimniekot.
– Es patiesi ticu, ka valdība neļaus tādam absurdam notikt. Es vienu reformu jau esmu piedzīvojis. Tas bija 1975. gadā, kad no darba tika atlaisti ļoti daudzi mežinieki. Un vai tad meži iznīka? Nebūt ne. Pašlaik cērtam tikai savu vectēvu stādījumus, un es gribētu, lai mazbērniem arī vēl būtu ko cirst, jo citādi viņi mums šādu nolaidību nepiedos. Pasargā, Dievs, mūs no šāda ļaunuma, – lūdz Imants.
Mežsargs vēl prāto par to, ka mūsu mežos šad tad redzami gan melnie stārķi, gan griezes.
– Tā ir eksotika, ko varam saņemt par brīvu, bet daudzās citās zemēs par šādu greznību ļaudis ir gatavi maksāt lielas summas. Gribētos novēlēt, lai arī nākamās paaudzes saimnieko tā, ka viņu bērni varētu priecāties par stārķiem un griezēm, – tā Imants.
Viņš visu savu dzīvi ir mēģinājis sadzīvot ar dabu, un tagad ar lepnumu var teikt:
– Nav jau gluži tā, ka aiz manis paliks tukšums. Pirmie paša stādītie koki jau ir krietni paaugušies: lai redzētu to galotnes, galva krietni vien jāatgāž atpakaļ. Un tā tie turpinās augt vēl veselu gadsimtu. Ja katrs no mums savā dzīvē pa kokam iestādītu, tad nekad nevarētu sacīt, ka Latvijas mežiem pienācis gals, – pārliecināts Imants.
Koki saista mūs ar aizgājušajām paaudzēm un ļauj koku zaļajos vainagos atstāt mūsu paaudzes ilgas un centienus.
Jānis Liepiņš
