Staltbriežu, aļņu, stirnu ragi, meža kuiļu ilkņi ir Ingus Strautnieka medību trofeju kolekcijā. Viņš ir mednieks ar 40 gadu stāžu. Kaut šaušanas azarts jau sen pagājis, bez savām otrajām mājām – meža – viņš neiztiek.
Staltbriežu, aļņu, stirnu ragi, meža kuiļu ilkņi ir Ingus Strautnieka medību trofeju kolekcijā. Viņš ir mednieks ar 40 gadu stāžu. Kaut šaušanas azarts jau sen pagājis, bez savām otrajām mājām – meža – viņš neiztiek.
Bērnībā vairākkārt pārlasīto grāmatu «Meža avīze» Ingus Strautnieks gandrīz zinājis no galvas. Viņu vienmēr saistījusi literatūra par dabu, mežu, zvēriem… 1964. gadā viņš absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāti un strādāja mežniecībā. Nu jau trīs gadus pensijā. «Trakākais, ka pēc gariem darba gadiem pēkšņi jutos kā izmests no aprites – bezdarbnieks! Nu nevaru mājās uz gultas malas nosēdēt!» teic Strautnieka kungs. Viņš arī pensijas gados rosīgi piedalās mežu atjaunošanā, gatavo cirsmu fondu un tagad strādā par Jelgavas virsmežniecības atbildīgo ugunsdežurantu.
Aļņa ragi – liels retums
Strautnieka kunga istabu sienas rotā dažādu izmēru ragi. Mednieks atzīst, ka nekad nav skaitījis savas trofejas, arī to kolekcija veidojusies neplānoti. Tajā esot ap 20 staltbriežu ragu. Galvenokārt šie dzīvnieki nomedīti Svirlaukas mežniecībā, kur Ingus Strautnieks 28 gadus strādājis par mežzini. Aļņa ragi sliktās dzīvnieku populācijas dēļ esot liels retums, taču dažus gan izdevies iegūt. «Pie mums ragi nav tikai dekoratīvs elements. Re, te mēs pakaram cepures un šalles,» mežkungs rāda mazus stirnas radziņus koridorā, «bet uz lielajiem ragiem mazmeitas žāvē augu veidojumus. Viņas nodarbojas ar floristiku.» Strautnieka kungs gandrīz katru gadu atnes mājās kādu trofeju, tādēļ visas pie sienas nemaz nevar pielikt. Daļa kolekcijas kā skaista dāvana aizceļojusi pie radiem un draugiem. «Sievietēm gan laikam ragus nevar dāvināt. Šķiet, ka arī vīrietis nebūtu priecīgs, no mīļotās saņemot dāvanā ragus,» smej mednieks.
Ducis veco «buku»
«Medīt sāku, vēl students būdams, turpināju arī darba kolektīvā. Tagad ziemā pulcējamies 12 cilvēku – vecie buki, izbijušie mežkungi. Un medības var sākties! Ko tad citu darīs?» domā darbīgais mednieks. Viņam patīk gaides medības, kad izcirtumā vai meža ielokā var uzkāpt tornī un gaidīt, kamēr zvērs būs pa šāvienam. Strautnieka kungs gan domīgi piebilst, ka šaušanas azarts, tāpat kā citiem viņa gadagājuma vaļasprieka brāļiem, sen pagājis. Viņam sirdij tuva ir medību atmosfēra, intriga, kā arī tikšanās ar draugiem.
«Reiz redzēju unikālu skatu – skaistu briežu cīņu. Viņi nudien cēli badījās ar ragiem, ka klaudzēja vien. Tikai žēl, ka tādu cīniņu dēļ dzīvniekam ir aizlauzti ragi un tie zaudē kvalitāti,» nopūšas daudzo trofeju īpašnieks. Daudzviet pasaulē rīko ragu konkursus, starptautiskas medību trofeju izstādes. Jāatzīst, ka kaislīgie izstāžu dalībnieki nereti izcilo trofeju iegūst nevis veiksmīgās medībās, bet gan briedi ilgi un pacietīgi audzējot un barojot speciālā dārzā.
Ko medīt?
Katram dzīvniekam ir savs laiks, kad to atļauts medīt. Taču ne vienmēr ir garantija, ka to atradīsi. «Visu mūžu pa mežu esmu bridis, bet lūsi ne reizi neesmu sastapis. Tikai vienreiz redzēju vilku,» atceras I.Strautnieks. Viņš stāsta, ka Svirlaukas meži ir civilizēti, zvēriem bagāti. Tieši tāpēc tur nav medņu. Šie putni esot lieli klusuma mīļotāji. Pazuduši arī rubeņi, tie savulaik mežu apdzīvojuši kuplā skaitā. Pirms 30 gadiem briežu nav bijis. Viss mainās.
Ja mednieki nolēmuši doties lielo zvēru medībās, tad, par spīti kārdinājumam, stirnas neaiztiek.
Kā medīt?
Strautnieka kungs stāsta, ka pirms medībām visi pasākuma dalībnieki nostājas vienā rindā un tiek iepazīstināti ar tās dienas medību programmu. Piemēram, cūkas ir jālenc, tādēļ nepieciešams dalīties grupiņās pēc spēka kategorijas. Ne visi var būt šāvēji, vajadzīgi arī dzinēji, kas dzīvnieku «bīda» vajadzīgajā virzienā.
Pēc medībām kādu mēriņu mednieki iedzerot, taču «mums nav speciālas mednieku būdiņas vai pirts, tādēļ lustīgu pēcmedību izklaides pasākumu nav».
Gaļu mednieks pārnes mājās. «Man tā garšo visādi pagatavota. Sieva ir pavāre ar augstāko izglītību,» joko Ingus Strautnieks, «visu uztaisīs, ka mēli var norīt. Kotletes, bifšteku… Mmm!»
***
Ingus Strautnieka mednieka stāsts
«Reiz bijām noskaņoti uz labu ķērienu. Taču no meža iznāk dzinējs ar diviem takšiem un apgalvo, ka mežs ir tukšs, suņi nopakaļ vien tek, galīgi nestrādā. Jocīgi! Es zināju, ka tajā meža gabalā ir pilns ar zvēriem. Neko darīt. Laiks toreiz bija auksts, dzinējs mežu izskraidījis… Piedāvāju doties uz mašīnu, tur man bija blašķīte, par dzīšanu domāju ieliet šim vienu «čarku». Savukārt dzinējs lepni paziņoja, ka viņam somā esot saceptas meža cūkas sivēna aknas ar sīpolu un krējuma mērci. (Vārds vārdā atceros garo ēdiena definējumu.)
Mašīnā ņemu savu blašķīti. Te pēkšņi atskan viens briesmīgs krievu lamu vārds! Bleķa bļodiņa, kurā dzinējam bijis līdziedotais gardais ēdiens, izlaizīta, ka spīd un laistās. Viltīgie suņi bija pamanījušies tikt pie sivēna aknām. Un kurš gan, kārtīgi pieēdies, uzskatīs par vajadzīgu strādāt?
Atceros kāda mednieka nudien viedu atziņu: «Vislielākā mednieka nelaime ir pārbaroti suņi un piedzērušies dzinēji.»»
