No novembra akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» (LVM) Zemgales mežsaimniecības izpilddirektora amatā strādā Juris Jumītis. Intervijā «Ziņām» viņš stāsta par veicamajiem darbiem un nākotnes iecerēm.
– Ko darījāt līdz izpilddirektora amata ieņemšanai?
Kopš uzņēmuma dibināšanas jau piecpadsmit gadu strādāju «Latvijas valsts mežos». Pamatā nodarbojos ar meža infrastruktūras darbiem – ceļu, meliorācijas būvi. Arī pašlaik vienlaicīgi strādāju meža infrastruktūras jomā. Esmu beidzis Aizupes Meža tehnikumu, LLU Meža fakultāti. Ilgu laiku strādāju Valsts meža dienesta Jūrmalas virsmežniecībā par mežu apsardzes inženieri.
– Vai, sākot jauno darbu mežsaimniecībā, kaut ko plānojat mainīt?
Mūsu uzņēmumā gadu gaitā izveidots modelis, kas ļoti labi darbojas. Ir vairāki biznesa virzieni. Mežkopība – stādīšana, audzēšana un kopšana. Plānošana, ražošana – koku nociršana, piegāde un loģistika. Katram procesam ir savs vadītājs. Mans uzdevums ir rūpēties par komandas darbu, lai viss noritētu veiksmīgi, sadarbojoties visu jomu speciālistiem. Lai nebūtu tā, ka dažādās jomās strādājošie darbotos atrauti, nezinot, kas notiek citās sfērās.
– Kā izdodas apvienot darbu meža infrastruktūrā ar Zemgales mežsaimniecības vadītāja amatu?
Vēl grūti pateikt, jo nav pagājis tik ilgs laiks, bet darāmā pietiek. Pirmkārt, jāaptver daudz jaunas informācijas. Otrkārt, vairāk darba ir ar sabiedrību – jāiesaistās dažādās aktivitātēs, piemēram, saistībā ar dabas aizsardzību.
– Kas tās par aktivitātēm?
Pašlaik aktīvi notiek sarunas ar Elejas iedzīvotājiem, kuri iestājas par to, ka pagasta teritorijā nevajadzētu cirst tik daudz koku. Mežinieki ir diezgan klusi, necenšas vienmēr komunicēt ar sabiedrību un skaidrot savu darbu. Tas mums jāapgūst vairāk, jo bieži cilvēki nesaprot, kas un kāpēc tiek darīts.
– Vai bieži nākas saņemt pārmetumus par izcirstiem mežu masīviem?
Īpaši daudz ne, bet ir ierosinājumi no cilvēkiem, ko, viņuprāt, vajadzētu darīt.
– Par ko Elejā ir satraukušies?
Elejnieki rosina konkrētā meža masīvā mazāk izcirst. Mums diemžēl ir arī plāni, kas jāpilda. Uz šo mežu masīvu papildus nosūtījām ekspertu, lai to izvērtētu. Diskutējām ar iedzīvotājiem par to, kādas idejas viņiem ir. Mēs vienmēr izvērtējam teritoriju, kurā tiks cirsti koki. Tiek konstatētas tur esošās dabas vērtības, kurām netiek kaitēts. Bieži jau problēma ir vienkārši neizpratnē, satiekoties un paskaidrojot parasti problēmas izdodas atrisināt.
– Vai šis gadījums tika atrisināts?
8. janvārī mums bija tikšanās ar cilvēkiem, kas iebilst pret meža ciršanu minētajā teritorijā. Prezentējām mežsaimniecisko darbību šajā vietā un Zemgales mežsaimniecībā kopumā, kā arī to, kas plānots turpmāk. Daži ierosinājumi izskanēja jau sapulcē, bet vienojāmies, ka tādi vēl tiks apdomāti un iesniegti mums, tad tiksimies atkal un apspriedīsim turpmāko rīcību. Mums jācenšas izskaidrot, ka meži tiek apsaimniekoti līdzsvaroti, saglabājot dabas vērtības. Turklāt nauda, ko nopelnām, tiek ieskaitīta valsts budžetā. Tā ir nauda, no kuras tiek maksātas algas skolotājiem, mediķiem. Ja nebūs šo ieņēmumu, tad būs bēdīgi.
– Zemgales mežsaimniecības teritorijā atrodas Tērvetes Dabas parks. Vai ir vēl kādas dabas takas?
Jā, piemēram, Vilcē. Mūsu teritorijā ir 23 ekomeži, 17 dabas takas. Mūsu galvenais uzdevums ir šādas teritorijas sakopt un uzturēt kārtībā. Diemžēl atpūtas vietās bieži tiek atstāti atkritumi. Vieni apmeklētāji atbrauc un atstāj tukšās pudeles, nākamie atbrauc un tās sadauza. Darba tur vienmēr pietiek.
– Zemgales mežsaimniecības plānos esot celt jaunu administrācijas ēku pie Jelgavas kokaudzētavas?
Jā. Pašlaik Dundagā notiek Ziemeļkurzemes mežsaimniecības ēkas projektēšanas darbs. To nodos ekspluatācijā un izvērtēs, vai viss ir kārtībā, pēc tam plānots arī Zemgales mežsaimniecībā ķerties pie ēkas projektēšanas. Iecerēts, ka jaunā būve atradīsies Jelgavas kokaudzētavas teritorijā.
– Vai tas ietekmēs arī kokaudzētavas darbību, samazināsies viņu apsaimniekotā teritorija?
Nedaudz, bet ne īpaši būtiski. Ēka tiks celta kokaudzētavas tālākajā laukā pie meža, kas atrodas pretim «K-Rauta» veikalam. Pašlaik jau vēl nekas nenotiek, un diez vai tik drīz sāksies kādi reāli darbi. Mums («Latvijas valsts mežiem») tagad ir jauns skaists birojs Rīgā (no 24. novembra «LVM» centrālais birojs atrodas Vaiņodes ielā 1).
– Administrācijas vajadzībām nepieciešamas plašākas telpas?
Koksnes ražošanas un piegādes darbinieku birojs ir garāžās. Gribētos, lai visi mežsaimniecības administrācijas darbinieki strādātu vienā ēkā. Būtu vieglāk darboties un komunicēt.
– Nesen Latvijā bija divas vētras – vai Zemgales mežsaimniecības teritorijā mežos fiksēti kādi postījumi?
Nē, mūsu teritorijā tādu faktiski nebija, vismaz ne masveidā. 1969. gadā Latvijā bija tāda vētra, pēc kuras bija ļoti daudz postījumu mežos.
– Varbūt ir kādas nākotnes ieceres, ko plānots īstenot?
Izpildīt budžetu – tas ir mūsu galvenais uzdevums. Vēl viens uzdevums ir aktīvi strādāt ar sabiedrību – vairāk censties izskaidrot. Mums vēl daudz jāmācās, kā komunicēt ar sabiedrību, kā skaidrot. Mēs runājam savā mežu jomas speciālistu valodā, bet citi bieži neko nesaprot no mūsu stāstītā. Dažkārt jāskaidro pat vienkāršas lietas – jāstāsta par jaunaudzes un pieaudzes mežiem, kur stādām un audzējam kokus, tomēr cilvēki bieži fiksē tikai kailciršu gadījumus. Sabiedrībā nereti valda viedoklis, ka mēs tikai visu izcērtam un sabojājam ceļus. Runājot par ceļiem – tagad ir tāda prakse, ka mēs slēdzam līgumus ar «Latvijas valsts ceļiem» un pašvaldībām, pārņemam tos savā atbildībā. Ja vajag, pirms un pēc tam saremontējam.
– Kad pats dodaties uz mežu, redzat tikai lietaskoku?
Nē. Mežs ir viss – no niecīga stādiņa līdz vareniem kokiem. Cilvēkiem dažkārt šķiet, ja mēs tagad nocirtīsim tos noteiktos procentus, tad pēc simts gadiem Latvijā nebūs vairs mežu. Viņi nepadomā, ka pulkstenis visu laiku iet uz riņķi – jaunaudze piecu gadu periodā paliek vecāka, lielais mežs vēl pieaug, kaut kas tiek nocirsts, kaut kas iestādīts vietā.
– Ja vien kāds neizsit no ritma šo pulksteni, nocērtot Ziemassvētku eglītes jaunaudzēs.
Jā, tā gadās. Mazmežainā teritorijā tā ir diezgan liela problēma. Ik gadu katram Latvijas iedzīvotājam valsts mežos tiek atļauts nocirst vienu eglīti svētkiem. Bet kā nu kurš to uztver – cits nocērt sev ceļmalā mazu eglīti, dažs atrod sev tādu, ko lāgā pat uz mašīnas nevar uzlikt. Mēs piedāvājam cirst kociņus zem elektrolīnijām, grāvmalās, laucēs, kur mežs nav paredzēts. Meža kultūrās stādītās, protams, šķiet kārdinošākās – biezākām skujām, stingrākas.
– Vai svētku periodā to cenšaties arī pastiprināti kontrolēt?
To pārsvarā dara Valsts meža dienests, nedaudz arī mūsu iecirkņu vadītāji.
– Vai pavasarī plānotas ikgadējās stādīšanas talkas?
Protams. Aprīlī, maijā atkal stādīsim kokus. Sāksim ar priedēm, pēc tam slapjākās vietās stādīsim egles. Meža stādīšanas talkas sabiedrībā ir ļoti iecienītas, jau tagad skolas un kolektīvi piesakās.
– Ko Zemgales mežsaimniecībā visvairāk iestāda?
Priedes, egles un bērzus. Viena daļa izcirtumu ir tādi, ka var atstāt, lai dabiski atjaunojas. Arī mūsu, Zemgales mežsaimniecības, kolektīvs piedalās mežu stādīšanas talkās. Mežu stādīt – tas ir pozitīvs pasākums, kas visiem patīk.
– Kā piecpadsmit gados, kopš ir «Latvijas valsts meži», mainījusies sabiedrības attieksme pret mežiem un informētība?
Varbūt vairāk ir cilvēku, kas vēlas iestāties pret mežu ciršanu. Bet viņi aizmirst sakarības dabā. Piemēram, zemenes un avenes labi augs izcirtumos un vietās, kur tikko iestādīts mežs. Vietās, kur ir daudz saules. Mežam paaugoties, tās nomainīs citas ogas un sēnes, kurām tik daudz saules nevajag. Mežs nestāv uz vietas, tas aug. Tās ir lietas, par kurām mums vairāk jāstāsta un cilvēki jāizglīto. Kādreiz, piemēram, deviņdesmitajos gados, bija vairāk meža ugunsgrēku, bija daudz jāpiedalās to dzēšanā. Ugunsgrēks mežā nes līdzi lielus zaudējumus – tā ir augsnes gatavošana, stādīšana, kopšana. ◆
