Varbūt nevajadzēja sievai klausīt, bet mēģināt izmakšķerēt kādu zivi pusdienām, prātoja mežsargs. Ja visu nedēļu esi noskrējies pa mežu, svētdienas rītā prātīgāk būtu ilgāk pagulēt. Taču ko nu vairs…Bet nu jau bija svētrīta stunda, un mežsargs, iebridis ezerā, cik to atļāva gumijas zābaki, vēroja makšķeres pludiņa kustības. Taču nepalika nepamanīts arī pārējais svētdienas rīta skaistums – pirmo saulstaru atspulgs ūdenī un krastmalas bērzi, kuru galotnes slējās pret debesīm, bet baltie stumbri atspoguļojās ezerā. Šis skaistums mežsargam likās tik liels un reibinošs, ka domās viņš sevi salīdzināja ar lielo, zilo spāri, kura, pieķērusies niedres lapai, spārnus nekustinādama, tikai viegli trīsēja. Kā viņš to visu līdz šim nebija ievērojis?! Bija taču tik skaisti stāvēt ar makšķeri rokās ezera krastā un just, kā sīkie vilnīši, ap zābakiem šļakstēdami, it kā aiznes sev līdzi visas nedēļas rūpes. Makšķerēšana mežsargam iepatikās, taču vajadzēja paplašināt tās rajonu. Un mežsargs uzbūvēja nelielu plostu. Uz šā plosta viņš pavadīja daudz neaizmirstamu sestdienu un svētdienu stundu. Pavisam drīz tās vairs nebija tikai stundas, bet veselas dienas – rītos jau ar pirmo gaismas svīdumu līdz vasaras vakara tumsai. Sākumā viņš gan pusdienās pārnāca mājās, lai uz ātru roku kaut ko siltu ieēstu, taču vēlāk iebāza kabatās tikai pa maizes rikai, lai nebūtu jākavē makšķerēšana. Kādā rītā makšķerēšana veicās tik labi, ka apkārtējās dabas skaistumu mežsargs vairs neievēroja. Viņš cēla uz plosta zivi pēc zivs, tik lielas, kādas līdz šim bija redzējis tikai sapnī. Tās viņš lika maisiņā un, kad viens bija pilns, sameklēja nākamo. Tuvojās vakars, taču mežsargs nejuta izsalkumu, kaut gan nebija neko ēdis kopš vakardienas. Laiks bija pilnīgi rāms, un gludais ūdenslīmenis saviļņojās vien tik daudz, kā makšķeri iemetot un kārtējo reizi izvelkot. Ja mežsargs būtu spējis ievērot arī kaut ko citu, nevis tikai savu makšķeri, tad viņu varbūt ievērotu plosta pēkšņā sakustēšanos. Bet tā, noņemot no āķa kārtējo brango plaudi, mežsargu it kā nemaz nepārsteidza pēkšņais jautājums: «Nu, kā tad ķeras?»Nemaz nedomādams, kā tad te, ezera nomalē, varētu rasties kāds jautātājs, viņš gluži mehāniski atteica: «Tā nekas.»Bet tad mežsargs ieraudzīja jautātāju. Viņš sēdēja uz plosta malas, gluži kā cilvēks, lai gan nebija cilvēks. Viņš skatījās mežsargā ar cilvēcisku smīnu, ko nespēja apslēpt pat sejas apmatojums, un no viņa gluži melnā ķermeņa ritēja sīki ūdens pilieni kā sudraba lāsītes. Šausmu pārņemts, mežsargs metās ūdenī un peldēja uz krastu. Tas bija diezgan tālu, un, ja bailes nebūtu devušas pārdabiskus spēkus, diezin vai viņš, nebūdams nekāds izcilais peldētājs, krastu vispār sasniegtu. Briesmīgi noguris, mežsargs tomēr tika malā un apsēdās krasta smiltīs. Un, tā sēžot, centās redzēto prātīgi pārdomāt. Kas tas bija par zvēru? Bet zvērs taču neprot runāt! Un ūdens vēl nebija pilnīgi notecējis, kad mežsargs iesita sev pa pieri un sāka smieties. Nekas taču tur nav bijis! Tikai sapnis, iedomas, jo plosts taču nemaz nebija iegrimis, plosts, kas izturēja tikai viņa viena paša svaru!Mežsargs nometa slapjās drēbes un peldēja pakaļ plostam: tur taču bija palikusi makšķere un zivis – daudz zivju! Bet, ticis līdz plostam, viņš satrūkās ne mazāk kā pirmo reizi – uz tā tomēr kāds bija sēdējis. Un kas – to varēja nojaust, jo uz kāda pavirši nocirsta egles zara bija palikuši daži spīdīgi, melni matiņi. Kad mežsargs, līdz nāvei piekusis, atkal nokļuva līdz ezera krastam, viņš paskatījās uz savas kalnā stāvošās mājiņas pusi. Virs tās kā milzīgs apsudrabots makšķerāķis debesīs karājās jauna mēness sirpis. Mežsargs nometās ceļos un, rokas salicis, vairāk gan aiz noguruma nekā aiz dievbijības, skaitīja senaizmirstas lūgšanas vārdus: «Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā…»
