Tuvo Austrumu miera procesa būtiskākā šķautne – Sīrijas un Izraēlas attiecību normalizēšana – pēc vienas nedēļas pārrunām ASV pilsētā Šeperdstaunā iegūlusi, paredzams, bezgalīgās sarunās, un 19. janvārī noteikta sarunu trešā kārta.
Tuvo Austrumu miera procesa būtiskākā šķautne – Sīrijas un Izraēlas attiecību normalizēšana – pēc vienas nedēļas pārrunām ASV pilsētā Šeperdstaunā iegūlusi, paredzams, bezgalīgās sarunās, un 19. janvārī noteikta sarunu trešā kārta.
Otrās sarunu kārtas ietvaros bija iecerēts, ka Izraēla un Sīrija, ASV piedaloties kā vidutājam, ne tikai nospraudīs interesējošo jautājumu loku, bet arī labākajā gadījumā nonāks pie miera līguma «uzmetuma». Izraēlas un Sīrijas iecerēto apspriežamo jautājumu loks Šeperdstaunā bija vienāds, tikai prioritātes – katrai savas. Sīrija par galveno jautājumu izvirzīja Izraēlas militāro spēku izvešanu no Golāna augstienes, Izraēla turpretim vēlas to atvirzīt uz sarunu beigu posmu, kad būs panāktas drošības garantijas no Sīrijas puses.
Izraēla nevar nerēķināties ar Rietumvalstu politisko spiedienu noslēgt miera līgumu pēc iespējas agrāk. Tomēr tā nevar arī aizmirst par Sīrijas militārajām potencēm. Golāna augstieņu atdošana Sīrijai – vēsturiskā taisnība uzgavilēs, bet vai ar to arābu kaimiņam būs gana? Valstis, starp kurām pēdējo piecdesmit gadu laikā jau notikuši trīs kari, vienas dienas laikā nevarēs «aprakt savus tomahaukus» un aizpīpēt miera pīpes. Konflikta pamatā nav tikai ģeogrāfiskās un vēsturiskās taisnības pretenzijas vien. Aiz katras no tām stāv sava «pasaule»: aiz Sīrijas – arābu pasaule, bet aiz Izraēlas – Rietumi. Abas šīs pasaules cīnās par ietekmi reģionā, ko Izraēla, paredzot Golāna augstieņu atdošanu, nekavējas pagriezt sev izdevīga darījuma gultnē.
Jehuds Baraks, braucot uz ASV tikties ar Sīriju, bija jau «uzmetis» nelielu tāmīti, cik miera alkstošajiem Rietumiem izmaksās miera līguma parakstīšana Tuvajos Austrumos. Buferzonas – Golāna augstieņu – zaudējums, gandrīz 17 tūkstošu iedzīvotāju pārvietošana, aptuveni rēķinot, tas varētu būt kādi 15 miljardu dolāru, pārlejot to visu vēl arī ar militārās tehnikas «mērcīti». Klintonam vēlēšanu gadā nebūs viegli kongresu iekustināt uz lieliem izdevumiem, turklāt Kapitolijā sēdošie vērš aizvien daudznozīmīgākus skatienus uz Eiropas un Japānas pusi, aicinot dāsni atvērt maciņus. ASV Valsts departamenta preses sekretārs Džeimss Rubīns, komentējot miera līguma materiālo pusi, sacījis, ka runa ir par tiešām lielu darījumu un, kā jau katram darījumam, tam ir sava cena. Baraks, jau ierodoties uz sarunām, atzīmēja, ka Izraēla ir gatava miera līgumam un normalizēt attiecības ar pēdējo naidīgo arābu kaimiņvalsti Sīriju (prātā paturot arī Sīrijas kontrolēto Libānu) un maksāt par to «sāpīgu cenu». Domājams, ka Rietumiem tā būs tikpat sāpīga. Kaislībās ap miera līguma izdevīgumu tika ierauts arī Sīrijas sarunu līderis ārlietu ministrs al-Šarā, kad viņš apmierināts vēroja Izraēlas biržās notiekošās pozitīvās pārmaiņas. Uz jautājumu, vai arī viņš no tā ko gūs, miera procesa dalībnieks al-Šarā atbildējis, ka «investē tikai miera procesā». Simbolisko izkārtņu, skaistiem epitetiem izpušķoto procesu merkantilā aizmugure.
Bezgalīgais Tuvo Austrumu miera process, kas šķiet ievilcies jau no pasaules radīšanas laikiem, pat nonākot pie konfliktējošo pušu vēlamiem atrisinājumiem, diezin vai pārredzamā nākotnē beigsies. Sīrija ar Izraēlu ir kā iemestas vienā smilšu bedrē, ko Kobo Abe «izracis» savam tēlam Nikki Dzimpejam. Viņš nevar no tās izrāpties, jo tā ir pārāk dziļa. Zem tās nevar arī parakties, jo tad smiltis apraks pašu. Tomēr, ja arī laimīgs gadījums dod iespēju izkļūt no smilšu bedres, nezināmās apkārtnes pretrunas iegrūž savu gūstekni tajā pašā smilšu bedrē atpakaļ. Neviens miera līgums starp Sīriju un Izraēlu, kas, iespējams, arī kādreiz tiks noslēgts, negarantēs, ka pēc gadiem desmit divdesmit abas kaimiņvalstis nonāks pie tās pašas «smilšu bedres», no kuras vienreiz jau izrāpušās. Aizlaikiem ilgušie konflikti par senām robežlīnijām un piederošām teritorijām risināsies vienmēr, ko 20 rabīnu pasludinātais «reliģiozais lēmums» par to, ka Golāna augstienes ir Izraēlas sastāvdaļa, ko nevar atdot, tikai vēl vairāk akcentē.
