Taču pie šīs prieka vēsts Guntis Tauriņš domās ilgi nav varējis kavēties, lai visu uzmanību veltītu atbildīgajam darbam miera uzturēšanas misijā Irākā.
Taču pie šīs prieka vēsts Guntis Tauriņš domās ilgi nav varējis kavēties, lai visu uzmanību veltītu atbildīgajam darbam miera uzturēšanas misijā Irākā. Tās laikā ar ziņām par notiekošo puisis bija skops, lai lieki nesatrauktu mājās palikušos vecākus un mīļoto meiteni Eviju.
Gunti Tauriņu un Eviju Borkovsku sastopam puiša vecāku mājās Platones pagasta Lielvircavā. Abi smaida. Nu jau pagājis gandrīz desmit dienu, kopš Guntis atgriezies pie saviem mīļajiem.
Irākieši neciena sievietes
Uz Irāku Guntis Tauriņš devās gada sākumā. “Tīrās šausmas,” nodomājuši mūsu karavīri, pirmoreiz ieraugot kara skarto valsti. Tur visapkārt stiepjas tāds kā tuksnesis, vientulīgi stāv četrkantīgas mājas bez jumtiem. Cilvēki dzīvo pilnīgi citādos apstākļos. Bija jāpierod arī pie karstā klimata. Par laimi, karavīri izmitināti mājiņās ar kondicionieri. Bijis galds, katram skapītis, gulta, arī par ēdināšanu nevarēja sūdzēties. Galdi bijuši bagātīgi klāti, vienmēr paturot prātā, ka katra maltīte var būt pēdējā… Vien zupas irākieši nemākot gatavot.
Uz jautājumu, kāpēc Guntis turp devās, viņš neminstinoties atbild: “Izbaudīt reālo situāciju. Braucu pēc pieredzes. Tikai tādā miera uzturēšanas misijā var gūt pieredzi un informāciju par notiekošo, kāda nav aprakstīta nevienā mācību grāmatā.” Protams, sākotnēji bijis jāpievar uzmācīgā neziņa, kas Irākā sagaidīs. “Bet, divas nedēļas pabraukājot līdzi iepriekšējam vadam, pamazām “izkodu” to sistēmu un sāku saprast, kas jādara.” Uzdevumi bijuši vairāki, katram no – savi knifiņi. Konvojam vien nācies atšifrēt ap 30, lai atvestu vadu atpakaļ sveiku un veselu. Guntis pildīja vada komandiera pienākumus. “Arī šaut gadījās. Bez ieroča mēs nekur nepārvietojāmies – pārāk bīstami. Ieraugot šaujamo pie sāniem, turienes iedzīvotājiem vismaz bija bijība. Visu laiku vajadzēja būt kaujas gatavībā,” atminas Guntis Tauriņš. Irākā piedzīvotais viņa atmiņā palicis dziļi. Piemēram, kādu vakaru apšaudīts latviešu slēpnis, kurā atradās arī Guntis. Arī tādā brīdī viņš spējis dot priekšroku loģiskai domāšanai un rīcībai, lai gan situācija tik bīstama, ka gandrīz jūtama nāves elpa. Svarīgākais bija no slēpņa izvest laukā cilvēkus. Protams, nākamajā dienā nevar izvairīties no savādās domas: “Johaidī, kas varēja notikt!”
Par to, vai irākieši bija draudzīgi, Guntim grūti spriest. Ieraugot ieroci pie karavīra sāniem, viņi pakļāvušies. Kas gan cits atlicis? Par Latviju irākieši nebija dzirdējuši. Vienu tālās tautas atšķirīgu iezīmi Guntis gan varējis pamanīt – sievietes irākieši neciena nemaz. Piemēram, vakariņās pie tulka vispirms paēda ciemiņi, pēc tam bērni un visbeidzot pārpalikumi tika daiļajam dzimumam. Sievietes pie galda nerādās – viņas to nedrīkst darīt. Apkalpo bērni.
Tagad, kad pusgadu garā misija ir garām un Guntis atgriezies sveiks un vesels, var padomāt, kā tērēt nopelnītos 6000 latu. “Varbūt jāiegulda zemē, vēl nezinu,” vēlreiz pārliecinoši uzsverot, ka pirmām kārtām braucis pieredzes, nevis naudas dēļ, teic Guntis.
Lauksaimniecībai jāpagaida
Šķiet, Guntis atradis profesiju, kurā viņš jūtas kā zivs ūdenī. Puisis absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitāti, tomēr vecāku cerības, ka dēls ies tēva pēdās un nodarbosies ar lauksaimniecību, viņš nepiepildīja. Priekšroku Guntis devis militārajai karjerai, tāpēc absolvējis Nacionālo aizsardzības akadēmiju. Pēc atvaļinājuma puisis plāno atgriezties rotā, turpināt militāro karjeru un neslēpj, ka domā par piedalīšanos vēl kādā misijā, gan vairs ne Irākā. Ko par to visu saka mīļotā meitene? “Jau no paša sākuma atbalstīju Gunta izvēli,” apgalvo Evija. Tiesa, pirms 12 gadiem, kad dzīves ceļi jauniešus saveda kopā Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā, abiem pat sapņos nerādījās, ka kādu dienu Guntis varētu doties šādā misijā. “Lai arī sākumā Gunta ideju braukt uz Irāku uztvērām vairāk kā joku, vēlāk sapratu, ka tā viņam ir lieliska iespēja papildināt praktiskās zināšanas,” teic Evija. Viņa reizi mēnesī tikusies ar citām aizbraukušo karavīru draudzenēm un sievām, lai dalītos izjūtās, kā arī kaut nedaudz mazinātu uztraukumu un spriedzi. “Katru dienu priecājos, ka mierīgi sagaidīts vakars un nekas traks nav noticis. Kaut gan visu laiku dzirdēju par dažādām apšaudēm Irākā, neziņa, vai Guntis tur ir iesaistīts, pastiprinot uztraukumu, bija visu laiku,” atceras Evija. Par laimi, viņi varējuši sazināties telefoniski un ar īsziņām.
Kā zināms, pie vienas meitenes Latvijā mīļotajam cilvēkam no Irākas liktenis nebija lēmis atgriezties. “Diena, kad uzzinājām par traģēdiju, bija melna,” stāsta Evija, “toreiz pirmajās ziņās, ko dzirdēju, jau vēstīja par bojā gājušo sapieri no Latvijas. Jūtot dziļu līdzjūtību pret viņa sieviņu, atviegloti uzelpoju, ka tas nav Guntis.”
Kamēr otra pusīte uzturējās miera misijā Irākā, Evija strādāja. Viņa ziedu salonā ir pārdevēja un floriste. Arī šis darbs nomierināja un daudz palīdzēja.
Domājuši par ģimenes dzemdībām
Neraugoties uz ilgajām abu attiecībām, Guntis un Evija nav precējušies un pagaidām vēl to nedomā darīt. Kāpēc? Abi smej, ka laulības vairs nav modē. Toties pavisam drīz pasaulē nāks Evijas un Gunta dēliņš. “Viņš mums pieteicās, kad Guntis jau bija devies uz Irāku,” teic Evija. Viņa to draugam pavēstīja telefoniski. “Kā tas mainīja dienu? Nekā. Irākā par tādām lietām nedrīkstēja domāt. Tā bija cita pasaule, lai arī ziņa par gaidāmo mazuli neatstāja vienaldzīgu,” stingri teic Guntis. Jaunie vecāki jau izdomājuši vairākus iespējamos vārdiņus savam pirmdzimtajam. Viņš būs Kristaps, Emīls, Toms vai Atis, bet vēl ir mēnesis laika. Evija un Guntis jau runājuši par ģimenes dzemdībām, taču piebilst: “Tad jau redzēs, kā būs.”
Pāra ģimenes ligzdiņa ir savīta Rīgā. Tur arī, visticamāk, dienasgaismu ieraudzīs abu dēlēns. Kamēr turpinās Gunta divus mēnešus atvaļinājums, jaunieši ciemojas pie vecākiem un citiem radiņiem. Pēc tam Guntis atgriezīsies darbā Ādažos un abi lielākoties dzīvos Rīgā.
Daudzo gadu kopā būšanas laikā Evija un Guntis viens otru labi iepazinuši. Abi pieļauj, ka varbūt tieši tāpēc nav bijis lielu strīdu, apspriežot Gunta darba specifiku un prombūtni vairāku mēnešu garumā. Bet varbūt abu jūtas sargā lieliskā horoskopu saderība. Evija ir Zivs, bet Guntis – Auns. Ja puisis vēlreiz dosies miera uzturēšanas misijā, Evija neiebildīs un gaidīs. Guntis gan teic, ka vispirms padzīvos tepat, lai redzētu, kā mazais paaugas.
Abiem kopā patīk sēņot un makšķerēt, tālab katru gadu viņi dodas uz Usmas ezeru. Tiesa gan, pāris vairāk izbauda procesu, jo īsti labi zivis tomēr neķeroties.
