Miervaldis Smiļģis visu savu darba mūžu veltījis jaunās paaudzes audzināšanai. Arī tagad – pensijas vecumā – viņš joprojām kuplina nelielo skolotāju vīriešu skaitu Elejas vidusskolā.
Miervaldis Smiļģis visu savu darba mūžu veltījis jaunās paaudzes audzināšanai. Arī tagad – pensijas vecumā – viņš joprojām kuplina nelielo skolotāju vīriešu skaitu Elejas vidusskolā.
Vārds Miervaldis vīru raksturo precīzi. Vecāki mācējušu ielikt īsto vārdu cilvēkam, kurš prot valdīt pār situāciju, prot dzīvot kā miera valdnieks, miera turētājs.
Miervaldis Smiļģis skolā strādā kopš 1964. gada. Pēc Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes beigšanas nonācis vispirms Skrundas vidusskolā, tad Sēpelē, Daugmalē, bet dzīves lielāko daļu vadījis diezgan pelēcīgajā Elejā.
“Ja vajag palīdzēt, neatsaku”
Vai abiem kurzemniekiem nav gribējies gaišāku nostūri? “Kad šeit atnācām, nebija tik pelēks kā tagad, parkā vēl bija kultūras nams, bet tagad vienkārši pierasts pie šīs vietas,” saka sirmais skolotājs. Zem biezā uzacu meža acis visu laiku laipni smaida. Iepriekšējā mācību gadā saņēmis skolēnu atzinību – balsojumā ieguvis saprotošākā skolotāja titulu. Kā tas sanācis, ka skolēni balso par “iepriekšējā gadsimta” pedagogu? “Nezinu. Ja vajag palīdzēt, nekad neatsaku. Bērni zina, ka varu palīdzēt arī fizikā un matemātikā.”
Fiziķis un matemātiķis – mājturības skolotājs
Pēdējos desmit gadus skolotājs Miervaldis māca vairs tikai mājturību zēniem. Tas ir “izdevīgāks” priekšmets, jo matemātika un meitenēm arī fizika nav nekāda “ābolmaizīte”, bet praktisko iemaņu gūšana, sevišķi piektās, sestās un septītās klases zēniem, kas strādā ar aizrautību, ir interesanta un nav sarežģīta nodarbošanās.
Kur cilvēks, kas studējis fiziku un matemātiku, ņem gudrību mācīt mājturību, kuras programmā iekļauta gan kokapstrāde, metālapstrāde, gan veselīga uztura un mājokļa iekārtošanas pamati? “Universitātē mums mācīja praktisko nodarbību elementus, bija prakses rūpnīcās, ražotnēs. Daudz ierādījis arī tēvs. Tomēr neprotu izgatavot koka ragavas, mucas. Kaut arī šodien tam vairs nav nozīmes, žēl, ka mucenieka iemaņas neapguvu,” atzīst Miervaldis Smiļģis.
Agrāk reti kāds “zem grādiem” gāja dejot
Skolotājs agrāk un tagad? “Jā, sabiedrībā šīs profesijas prestižs ir nedaudz krities, bet varbūt tas nemaz nav slikti. Agrāk, ja skolotājs teica, neviens kritizēt viņu neatļāvās. Tagad varbūt ir otra galējība – ja bērns nomet papīru, pasper pudeli, vainīgs skolotājs, ka nav iemācījis kārtību. Es nezinu, vai to vajag rakstīt, bet agrāk, ja kāds pie skolas pīpēja un to paziņoja vecākiem, līdzīga nostāja bija kā pedagogiem, tā vecākiem, bet tagad ir gadījies – atņem pusaudzim cigareti, bet otrā dienā mamma klāt, kāpēc skolotājs tā rīkojoties. Nu labi, ka tik daudz panākts un vismaz skolas teritorijā smēķēt nav atļauts, saka vīrs, kas jau astoņus gadus vairs neapmeklē “disenes”. Kopš vairs nav jābūt klases audzinātājam, šis “vaļasprieks” iet secen. Bet arī par tām sliktu vārdu nedzird. Reti kad kāds atļāvies “zem grādiem” atnākt.
Aiziešanas stratēģiskais risinājums
Kā visi elejnieki, arī skolotāju Smiļģu pāris dzīvoklīti apkurina paši. Savs labums jau ir, iznāk mazliet lētāk, jo nolietotie pagasta cauruļvadi nebija rentabls “pasākums”, tomēr neērtību arī netrūkst. Vietējā centrālā apkure – tas nozīmē skaidu un brikešu atbiras dzīvoklī, dažreiz dūmu smaržu un citas neērtības.
Katra mācību gada beigās no sava dzīvesbiedra Vijas kundze dzirdot vienus un tos pašu vārdus – jāiet no skolas prom, pietiek. Bet tomēr līdz šim nekas tāds neesot manīts. “Mani jau arī bērni sauc par skolas inventāru. Esmu vienīgais pensionārs. Pārējie pedagogi ir vidējos gados. Tādu pavisam jaunu arī nav,” atzīst skolotājs. “Mūsu skolas saimnieks Uldis mācās par mājturības skolotāju, būs vietā, tad varēšu iet prom.”
Skolas saimnieks Uldis Atmanis atzīst, ka tieši, pateicoties Miervaldim Smiļģim, viņš šodien ir studenta kārtā un izdzīvo to jaunības daļu, kas palika līdz galam neizdzīvota jaunības gados. “Viņš mani jau kādus 12 gadus bīdīja uz studijām, beidzot saņēmos un aizgāju. Izrādās, man tas ļoti patīk – mācīties.”
Skolas direktore Sarmīte Balode: “Viņa raksturs tiešām atbilst vārdam. Skolā ļoti mīlēts. Labsirdīgs, izpalīdzīgs, kolektīvā draudzīgs. Tomēr zēniem pret viņu ir respekts. Skolā vajadzētu daudz vairāk tādu pedagogu kā Miervaldis. Viņš prot visu atrisināt bez liekām emocijām.
Sēņotājs, kurš beciņas atrod vienmēr
Ne dejošana, ne dziedāšana Miervalža kungu nav aizrāvusi. Viņa lielais vaļasprieks ir vienam uzturēties mežā ogojot un sēņojot. Pēc šīs vasaras lielā pirkuma – divriteņa – viņš mēdz uzsēsties uz braucamā un pazust mežā. Arī šogad bijis vesels birums baraviku. Vijas kundze parāda burciņās mazas apaļas konservētas sēnītes, kā pierādījumu tam, ka sausa vasara kārtīgam sēņotājam ir gana mitra. Elejas puses mežos ir labas baraviku vietas. Arī meža zemenes un meža avenes savārītas ziemai. “Slikti, ka šajā pusē nav brūkleņu vietu, jo tā taču tā labākā manta,” domā pensionētā skolotāja, kas no darba skolā aizgājusi līdz ar rūpēm par mazmeitu auklēšanu. “Tolaik nebija, kas pieskata, un tā iznāca. Aizgāju jau 1993. gadā, un man ir ļoti labs laiks.”
Nav bijis vajadzības “iziet no rāmjiem”
“Tagad varu tik daudz lasīt kā nekad. Agrāk manā dzīvē bija tikai burtnīcu kaudzes un obligātā literatūra. To, ka abi esam skolotāji, uzskatu par veiksmi. Tāds tādu saprot. Ideālais variants. Šo darbu citas profesijas cilvēks nevarētu ne saprast, ne apjēgt. Tagad, kad esmu mazliet atgājusi nostāk, vairs īsti nesaprotu, ko tai skolā var sadarīt. Pat brīvlaikā dodas uz skolu. Te kaut kas jāpiekārto, te citi uzdevumi.”
Vijas kundze, ar kuru kopā nodzīvots vairāk nekā 40 gadu, uz jautājumu, kādās situācijās vīrs izgājis no rāmjiem, ilgi domāja, sasprindzināja atmiņu un bija spiesta atzīt, ka tādu tikpat kā nav bijis. “Vienu reizi uz kaut ko viņš bija dusmīgs. Bet par ko, es neatceros.” Arī Miervaldis atzīst, ka nekad nav bijusi vajadzība iziet no rāmjiem ne ģimenē, ne citur.
Kaķenes Miķelienes personīgais albums
Ģimene vairākkārt kopā ar radiem plostojusi pa Gauju, pa Ventu. Salaca palikusi tikai iecerēs, jo nācis jaunais liegums. Vēl viena aizraušanās ir kaķi. Vairāk par trim dzīvoklī gan nekad nav bijis.
Skaists un fotogrāfijās iemūžināts dzīves gājums ir kaķenei Miķelienei. Šī daudzbērnu māte nodzīvojusi 18 gadu, un, tā kā tolaik hormonu tabletes kaķiem nebija pieejamas, nācās pierast pie tā, ka ik gadu vienu metienu vajadzēja izaudzināt. Skatīties glīti sakārtotajā Miķelienes albumā bija pārsteigums. Lapās blakus dažādajām un arī visai atraktīvajām kaķu bildēm glīti pierakstīts: “Miķeliene starplaikā starp divām bērnu paaudzēm”, un bildē redzama laimīga kaķene uz spilvena. “Miķelienes devītais metiens”, “Miķeliene savu mazbērnu vidū” un tā joprojām. “Kādu jau vajadzēja aizsūtīt uz jūrskolu, bet vienmēr bija arī jāatstāj, lai “neparūpētos” par nākamajiem bērniem,” atceras Vijas kundze. Grāmatu skapjos blakus pārsvarā padomju gados pirktajai literatūrai jaunāko laiku pirkumiem var pieskaitīt galvenokārt grāmatas par kaķiem.
