Nesen Jelgavas Zonālais valsts arhīvs atzīmēja savu 40. gadadienu. Tāpēc uz sarunu aicināju iestādes direktori Viju Vilkārsi.
Nesen Jelgavas Zonālais valsts arhīvs atzīmēja savu 40. gadadienu. Tāpēc uz sarunu aicināju iestādes direktori Viju Vilkārsi.
Kā jūs kļuvāt par arhīva darbinieci?
Es arhīvā sāku strādāt nejauši 1968. gadā. No vienas puses, tā bija bēgšana no pedagoga darba ( V.V. smaida – red.) jeb no vēstures mācīšanas skolā, no otras puses – tā veidojās ģimenes apstākļi. Pēc pieciem gadiem, kad pensijā aizgāja mana darba audzinātāja un arhīva direktore Lidija Roze, es ieņēmu viņas amatu. Mūsu iestāde tolaik bija Centrālā Valsts Oktobra revolūcijas un sociālisma celtniecības arhīva Jelgavas filiāle. Taču patīkami, ka arhīvam nekad nav bijis “jālēkā” līdzi politikai. Mūsu uzdevums ir fiksēt un saglabāt informāciju neatkarīgi no tās satura.
Vai saglabājamās informācijas atlase tomēr nav politizēta?
Es domāju, nē. Mums, piemēram, bija jāsaglabā protokoli no vietējām pašvaldībām. Nešķirojām, kuru vajadzētu saglabāt, kuru – iznīcināt. Tā mēs šodien varam uzzināt, kā savulaik notika pretdarbošanās baznīcai. Melns uz balta ir rakstīts, kā “špiki” gāja skatīties, vai dievnamā nav atnācis lūgties kāds atbildīgais darbinieks, skolotājs. Tāpat mēs varam izlasīt, kā savulaik izpildu komitejas neļāva būvēt par noteiktu platību lielākas privātmājas. Arhivāri, drošs paliek drošs, neizmeta ārā arī 1949. gada izsūtīšanās fiksētos mantu aprakstīšanas aktus. Padomju varas pārstāvjiem likās, ka tos nekad nevienam nevajadzēs. Taču noderēja! Arhīvā nebija tā kā bibliotēkās, kad padomju laikā nāca rīkojumi izņemt no apgrozības viena vai otra autora darbus. Mēs saglabājām visu.
Arī šajos laikos mēs nedancojam līdzi visiem politiskajiem vējiem. Kādi dokumenti ir, tādus arī pieņemam.
Taču ne jau katrs sabiedrībā funkcionējošais dokuments nonāk arhīvā. Kā tiek nodalīts, ko saglabās un ko ne?
Aptuveni rēķinot, no visa sabiedrībā apritē esošā dokumentu klāsta arhīvos nonāk pieci procenti. Mazvērtīgo informāciju – ikdienišķas iestāžu sarakstes, grāmatvedības dokumentus – arhīvos neglabā. Šādas dokumentu ekspertīzes notiek katrā iestādē. Mēs tikai pārbaudām iznīcināmo dokumentu sarakstus. Parasti pati iestāde dokumentus glabā desmit gadu, tikai pēc tam tie nonāk arhīvā pastāvīgai glabāšanai. Periodiski mēs arī arhīvā rīkojam tā saucamo vērtības ekspertīzi – dokumentus, kas tomēr nevienam nav vajadzīgi vai kuriem radušies dublikāti, norakstām. Tā, piemēram, notika ar kolhozu daudzaiļu grāmatām. Kolhozu dokumentus mēs savulaik, strauji kopsaimniecībām brūkot, dabūjām pieņemt vairāk nekā domājām.
Arhīva jubilejas prospektā rakstīts, ka jūsu darba ideja ir kalpošana informācijas sabiedrībai un katra cilvēka sociāli tiesiskai aizsardzībai. Zināms, ka cilvēki arhīva pakalpojumus izmanto krietni vairāk nekā tas bija agrāk.
40 darba gados arhīva darbinieki ir sagatavojuši 28 tūkstošus izziņu. Var teikt, katrai jelgavnieku ģimenei vienu izziņu. Kaut gan skaitāmies Kultūras ministrijas iestāde, visvairāk ir iznācis nodarboties ar cilvēku mantiskajām lietām, sociālo aizsardzību. Patlaban ir vairāki gadījumi, kad nāk jelgavnieki Krievijas pilsoņi, lūdzot dokumentus par savu darba algu padomju laikā. Viņiem tie līdz maijam jāiesniedz, lai Krievijā pārrēķinātu pensijas. Nereti cilvēku interesē viņa padomju laika pase. Tas ir dokuments, ar kuru iespējams apliecināt agrāko dzīvesvietu. Otra mūsu arhīva izmantotāju grupa ar novadpētnieki. Piemēram, gatavojot grāmatu par Dienvidu elektriskajiem tīkliem, lasītavā daudz strādāja vēsturniece Ina Lastovecka. Bieži pie mums strādā Spīdolas ģimnāzijas audzēkņi un arī skolēni no 5. vidusskolas. Var apbrīnot, kā viņi skolas projektu ietvaros interesējas par iestādēm un uzņēmumiem savā ielā, pēta savas pilsētas vēsturi.
1964. gadā jūsu iestādē bija tikai divi darbinieki, tagad jau divdesmit divi, pārsvarā – daiļais dzimums. Kā to izskaidrot?
Nedrīkst jau profesijas pa dzimumiem dalīt, taču, manuprāt, darbs sievietei šeit ir vairāk piemērots. Arhivāram jābūt ļoti precīzam un pacietīgam. Vīrietim reti piemīt tādas īpašības. Arī ļoti zemais atalgojums atbaida stipro dzimumu. Pie mums “uz papīra” apkopēja saņem 80 latu mēnesī, bet arhīva darbinieks ar augstāko izglītību – 83 latus. Šeit vairāk strādā jaunieši, kas studē, vai arī jaunās māmiņas, kas sākumā vēlas strādāt mierīgāku darbu.
Par ko jūs arhīvā satraucaties?
Par apmeklētājiem, kas atnāk un vajadzīgo dokumentu grib dabūt tūlīt. Mēs cenšamies iekļauties Ministru kabineta noteikumos paredzētajā, ka dokuments jāizsniedz mēneša laikā. Mūsdienās palīdz arī jaunās informāciju tehnoloģijas. Datorā ir ievadīti fondu nosaukumi ar atšifrējumu, kas tajā ir ietverts. Tagad cilvēki ātri var noskaidrot, vai šeit ir noteiktas iestādes dokumenti par zināmu laika periodu, taču tālākais darbs ir arhivāram, jo katru no vairāk nekā 600 tūkstošiem glabāšanas vienību, kas ir mūsu arhīvā, ievadīt datorā būtu pārāk dārgi.
Kas jums, arhīvā strādājot, liek pasmaidīt?
Tie, manuprāt, ir pirmie kolhozu dokumenti. Tos nerakstīja trafaretās frāzēs, nogludināti, bet gan tā, kā dzīvē bija. Tur daži izteicieni ir kā anekdotes. Interesanti ir arī dokumenti par privatizācijas laiku. Ir dzirdēts, ka vakaros starp vecajiem dokumentiem arī spokojoties. Es gan domāju, ka padomju armijas kartogrāfiem kādreiz domātajās ēkās spoki nevarētu nākt. Drīzāk kāds aizdomīgs troksnis gadās mūsu kaimiņos aiz sienas – Nekustamā īpašumā pārvaldē.
***
Par ko arhīvā smaida:
“Kolhoza komjauniešu pirmorganizācija lūdz kulturāliem mērķiem nopirkt akordeonu.”
“Žanis lūdz pavairot d.d. mēnesī, jo mežsargam pienākas 15 d.d. un kā ugunsdzēsēju priekšniekam 5 d.d. mēnesī.”
“Kaltes meistars G. 26., 27. un 28. augustā nebija darbā, jo svinēja dzeršanas svētkus”
“Hermanis L. lūdz par labības malšanu lopiem aprēķināt maksu.”
“Paju sabiedrības priekšsēdētājs: Par katru noķertu kartupeļu zagli paju sabiedrība maksās līdz 10 tūkstošiem rubļu.”
