Izvadītāja Laima Liepiņa vienmēr pratusi smagumu nest ar smaidu un darbu darīt ar gaišumu.
Izvadītāja Laima Liepiņa vienmēr pratusi smagumu nest ar smaidu un darbu darīt ar gaišumu. Viņas dzīves lielākā mīlestība ir ģimene. Tad darbs, mājas, mīluļi kolliji Beta un Bucis.
Viss reiz sākas un reiz beidzas. Arī cilvēka mūžs. Atvadu vārdus tad saka izvadītājs. 13. jūlijā apritēs 24 gadi, kopš stiprā un enerģiskā Laima Liepiņa strādā par izvadītāju.
Laima uzskata, ka tas nav ne daudz, ne maz. Dzīve un darbs licis sastapties ar daudziem, ļoti dažādiem cilvēkiem. Dzīvot un strādāt godīgi Laimai jau bērnībā iemācījusi māte.
Sapnis – kopt rozes
Mamma vienmēr bijusi ļoti stipra sieviete, stiprums iedzimis arī manī. Darba mīlestība acīmredzot man ir šūpulī ielikta. Pēckara bērnība bija ļoti grūta, jau no sešiem gadiem gāju ganos. Katra bērna sapnis ir par kaut ko kļūt, un es toreiz gribēju būt daiļdārzniece, audzēt, kopt rozes un dāvināt tās citiem, atceras Laima.
Apstākļi neļāva iecerēm piepildīties, un Bulduru dārzkopības tehnikums tā arī palika neizsapņots sapnis. Taču Laima, būdama mākslas un dzejas mīļotāja, iestājās poligrāfijas mākslas vidusskolā Rīgā un apguva burt-liča arodu.
Katra profesija ir vērtīga un skaista, nosaka Laima.
Jau vidusskolas laikos skolotāji bijuši pārliecināti, ka Laimai ir ķēriens uz literatūru, taču tolaik viņa šos vārdus nav sadzirdējusi. Savu talantu viņa atklāja tikai dzīves trešajā gadu desmitā.
Izlemj sirdsbalss
Toreiz pēdējā ceļā izvadīja Laimai tuvu cilvēku un viņai sēru ceremonijā palūdza teikt atvadu vārdus.
Tas bija ļoti grūti, jo jaunībā man bija paniskas bailes no aizgājējiem un domāju, ka runāt kapsētā nekad nespēšu, atceras Laima.
Pēc bērēm, pārsteigts un aizkustināts, pie viņas pienācis Jelgavas kultūras nodaļas vadītājs Ērciņš un aicinājis Laimu uz Jelgavu strādāt par izvadītāju. Arī tad vēl Laima nav spējusi sevi iedomāties šajā darbā.
Pēc neilga laika Talsos nomira kāda Laimas draudzene, pēc gada no dzīves aizgāja tuvs un dārgs cilvēks pirmā dēla tēvs.
Stāvot pie dēla tēva kapa, dzirdēju sevī iekšēju balsi: «Tev jākļūst par izvadītāju, tu to
vari, un tev tas jādara.» Biju zaudējusi savu draudzību un mīlestību.
Pieredze nāk ar gadiem
Laima sāka strādāt Jelgavas apbedīšanas birojā, un 13. jūlijā viņai uzticēja izvadīt aizgājēju Līvbērzē.
Tas bija mans pirmais «iznāciens» kāda solīda kunga tēva, partijas komitejas biedra, bērēs. Trīcēju pie visām miesām. Pēc ceremonijas pie manis pienāca aizgājēja dēls: jums, Laima, gan laikam liela piekrišana. Ja viņš būtu zinājis, ka manā dzīvē tas bija pirmais darbs…
Pirmajā gadā Laima apraudāja katru aizgājēju pirms un pēc viņa bērēm. Pieredze nerodas gada laikā. Katrā darbā tā atnāk pēc pieciem, desmit gadiem.
Ja sāpēs atrodu īsto mierinājuma vārdu, esmu gandarīta.
Laima strādāja, pieredze krājās, un nepagāja ilgs laiks, kā tika saņemts uzaicinājums no Rīgas piedalīties konkursā uz izvadītāja vietu. Laima riskēja ar domu, ja konkursu neizturēs, šajā amatā nestrādās ne Rīgā, ne Jelgavā.
Pie Laimas – mācīties
Konkursā Laima izpelnījās atzinību, un viņai uzreiz tika piedāvāts darbs Rīgā. Tur bija labi un viegli strādāt kopā ar profesionāliem muzikantiem, no pieredzējušiem izvadītājiem varēja daudz ko mācīties. Dienā vajadzēja vadīt sešas septiņas bēres, bet Laima katrā no tām strādāja ar atdevi un mīlestību, centās, lai darbs nepārvērstos rutīnā. Rīgā Laima strādāja 15 gadu, ieguva profesionālo sēru ceremonijas vadītājas apbalvojumu kā komunālās saimniecības teicamniece. Tas viņai uzlika daudz jaunu pienākumu. Izvadītājus no visas Latvijas interesēja Laimas darbs, un pie viņas pēc pieredzes vērsās ļaudis no malu malām.
Mūžībā izvadīti 16 tūkstoši
Atvadu vārdus Laima sacījusi vairāk nekā 16 tūkstošiem aizgājēju. Uz pirkstiem var saskaitīt, cik no viņiem savā dzīvē bijuši laimīgi. Mūžībā vadīti valdības vīri, bagāti un nabadzīgāki cilvēki, bērni un pieaugušie, tumši un gaiši ļaudis. Reizēm balss aizlūzusi un pa asarai nobiris, bet emocijām nedrīkst ļaut vaļu.
Galvenais ir īstajā brīdī pateikts mierinājuma vārds. Dzīve ir tik īsa. Nav vērts to dzīvot tikai sev.
Nereti ļaudis Laimai teikuši: «Nebūtu tevis, vispār trūktu spēka dzīvot.»
No vairākiem kolēģiem esmu dzirdējusi, ka visgrūtāk ir izvadīt mazus bērnus. Es tā neteiktu. Kad bērniņš ir mūža gultiņā cieš lielie, bet, ja pēdējā ceļā jāpavada māmiņa, kurai paliek bērnu pulciņš, ir daudz smagāk.
Laimas darbu turpinās
Laima nolēmusi savos 55 gados, kas būs jau šovasar, izvadītājas darbam likt punktu.
Ir prieks par dēliem. Vecākais Valdis strādā Garozā par mežsargu un savā ģimenē audzina dēlu Oskaru. Laimas pastarītis Ralfs nolēmis iet mammas ceļu un kļūt par izvadītāju. Brīvdienās un svētku dienās visi sabrauc pie mammas Bramberģē, apciemo viņas kuplo saimi: balto Rubīnu, draiskos kollijus un visus pārējos. Laimai patīk lauki, to miers un dzīvnieki. Viņa nešaubās, ka būtu skolojusies par mācītāju, ja vien citā laikā piedzimusi.
