Arvien vairāk uzliesmo kaislības par un pret parakstu vākšanu referendumam par likuma «Par valsts pensijām» grozījumiem.
Arvien vairāk uzliesmo kaislības par un pret parakstu vākšanu referendumam par likuma «Par valsts pensijām» grozījumiem. Domājams, ka valdošā elite to tik vien gaida, lai sanaidotu pensijas vecuma cilvēkus, jo šāda tauta taču ir vieglāk vadāma. Nožēlojami, ka referenduma sarīkošanas pretspēki jau, liekas, panākuši šķelšanos maznodrošināto vidū, iedvesdami bailes, kā arī naidu pret tiem, kuri cīnās par tautas vairākuma izdzīvotspēju. Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, dzīvesvietu un godīgā darbā nopelnītu pensiju vecumā. Taču mūsu valdība jau to vairs negarantē. Cilvēki ir spiesti, pensijā būdami, strādāt papildus, lai izdzīvotu, bet kopš 2000. gada tas būs liegts, ja pensija pārsniegs Ls 60. Ne tikai tas, arī pensionēšanās vecuma cenza pacelšana un citi grozījumi ir vērsti pret tā sauktajiem mazajiem cilvēkiem. No dažām publikācijām presē verd naids, bet runa taču ir par cilvēcību. Tā vieno visu tautību cilvēkus, kuri novesti līdz bezcerībai. Mēs taču esam uz vienas laipas, un naidošanās var novest pie tā, ka uzvarēs spēki, kuri par tautas vairākumu nedomā. Tie, kas ir pret referendumu pensijas jautājumā, neredz tālāk par savu degungalu. Šoreiz apvienojas gandrīz vai pretēji politiskie spēki, jo runa ir par lielākās tautas daļas, mūsu bērnu un mazbērnu nākotni.
Iesim parakstīties par referendumu, aizstāvēsim savas tiesības būt cilvēkiem, neļausim sevi iebaidīt! Bet naida cēlājiem silti iesaku padomāt, ka ienaids posta un iznīcina cilvēkus visā pasaulē. Vai tas ir vajadzīgs mūsu daudzcietušajai latvju tautai?
Vizma Bārga, pensionāre,
II grupas invalīde
