Rīt Saeimā paredzēta sēde, kurā viens no izskatāmajiem jautājumiem ir Tautas partijas pārstāvja Arta Pabrika apstiprināšana ārlietu ministra amatā.
Rīt Saeimā paredzēta sēde, kurā viens no izskatāmajiem jautājumiem ir Tautas partijas pārstāvja Arta Pabrika apstiprināšana ārlietu ministra amatā. Tiek lēsts, ka tieši šīs kandidatūras ievēlēšana vai noraidījums izšķirs pašreizējās mazākuma valdības likteni.
Kad 2002. gada rudenī pēc
8. Saeimas vēlēšanām tolaik visvairāk deputātu vietu ieguvušais “Jaunais laiks” uzņēmās valdības sastādīšanu, par galveno palīgu tika paņemta Latvijas Pirmā partija. Otro visvairāk deputātu vietu ieguvušo Tautas partiju tolaik nosauca teju vai par galvenajiem Latvijas izsaimniekotājiem un korumpantiem. Ar ko tas beidzās, nav jāskaidro. Pēc “mācītāju” partijas “palūgšanas” aiziet, nepagāja ne mēnesis, kad arī pats Einars Repše pieteica kabineta demisiju. Jaunā valdība “zaļā zemnieka” Induļa Emša vadībā jau vairs neiztika bez iepriekš atraidītajiem “tautpartijiešiem”.
Pašlaik, ticamākais, šī partija atrodas Rubikonas pāriešanas priekšā. Nav jābūt pat īpaši zinošam visos aizkulišu darījumos, lai saprastu, ka no praktisko ieguvumu viedokļa viņi ir lielākie vinnētāji, saglabājot pašreizējo šķietami labilo mazākuma valdības koalīciju. Zinot “Jaunā laika” partijas līderu ambīcijas, skaidrs, ka tieši Tautas partija būtiski zaudētu politisko un zināmā mērā arī ekonomisko ietekmi. Kā Latvijas Radio nesen uzsvēra politoloģe Nellija Ločmele, tieši I.Emša valdībā Tautas partijai “…rokas ir daudz brīvākas nekā valdībā kopā ar JL”.
Vakar, tikai divas dienas pirms izšķirošā balsojuma par ārlietu ministra kandidāta apstiprināšanu, ar I.Emsi tikās Tautas partijas vadība, lai kārtējo reizi noskaidrotu, vai viņš ir spējīgs nodrošināt vairākuma balsojumu. Un kārtējo reizi ar partijas Saeimas frakcijas vadītāja Aigara Kalvīša muti paziņoja, ka esot apmierināti ar valdības un premjera darbu. Vēlāk gan apgalvoja, ka mazākumvaldības darbs balstīts uz kompromisiem un valstij svarīgu jautājumu pieņemšana var izrādīties neiespējama, tāpēc jau tuvākajā laikā paredzētas sarunas ar “Jauno laiku”.
Cik atceramies, šādi paziņojumi no Tautas partijas puses regulāri skanējuši jau no pašreizējās valdības sastādīšanas brīža. Tā vien šķiet, ka nepārtraukti publiskās izteiksmes formā tiek zondēta augsne daudz nopietnākām jaunas valdības veidošanas sarunām, jo parasti pēc līdzīgiem paziņojumiem skan opozicionāru – “Jaunā laika” un TB/LNNK – skaļa taisnošanās, ka nekas tamlīdzīgs nav iespējams, ka tās esot tikai konsultācijas bez tālejošām sekām. Tad jau varētu arī uzskatīt, ka faktiskie lēmumi tiek pieņemti pavisam citās sarunās un citā galveno runasvīru sastāvā.
Ja A.Pabriku neapstiprinās, domājams, netiks izšķirts pašreizējās valdības liktenis. Drīzāk tas būs saistīts ar gaidāmajiem šāgada valsts budžeta grozījumiem, kā arī nākamā gada budžeta sastādīšanu. Jaunas valdības iespējamais veidošanas “smaguma centrs” tiks pārnests uz rudens pusi. Kā saka pats premjers I.Emsis, vairākuma atbalsts rītdienas balsojumam esot nodrošināts, gan viltīgi noklusējot, kā, jo: “(..) izvairīšos apspriest taktiskus jautājumus, lai pretiniekiem nedotu iespēju.”
Klausoties šajā politiķu retorikā jau daudzu gadu garumā, pārņem izjūta, ka visi, kas sēž Jēkaba ielas nama parlamenta sēžu zālē, ar dzeloņdrāšu, ierakumu un dzotu palīdzību sadalīti divās karojošās frontēs. Ik pa brīdim, baltajiem karogiem plandot, te vieni, te otri miera sūtņi dodas uz pretinieka midzeni, lai paziņotu, ka faktiski visi cīnās par vienu un to pašu. Reizi nedēļā (parasti Saeimas plenārsēžu laikā) kāds iemet pretinieka ierakumos granātu un kariņš atkal iet vaļā. Šķiet, ka tās ir divas dažādas valstis, par kuru labklājību viņi tur karo.
