Pavisam nesen televīzija kā sensāciju paziņoja – no Jaunā Rīgas teātra repertuāra izņemta režisora Mihaila Gruzdova tikko tapusī izrāde A.Puškina «Dzīres mēra laikā». Ar komentāru, ka – «…nu nezin vai režisors vēl kaut ko Latvijā iestudēšot…».
Pavisam nesen televīzija kā sensāciju paziņoja – no Jaunā Rīgas teātra repertuāra izņemta režisora Mihaila Gruzdova tikko tapusī izrāde A.Puškina «Dzīres mēra laikā». Ar komentāru, ka – «…nu nezin vai režisors vēl kaut ko Latvijā iestudēšot…». Protams, to, vai M.Gruzdovs ko iestudēs vai ne, zina tikai viņš pats un teātri, kas viņam piedāvā darbu. Un akcentēts (ļoti savādi) tika tas, ka viņš esot viesrežisors no Pēterburgas… Patiesības labad gan būtu jāpiebilst, ka Latvijā lielākā daļa režisoru, kas iestudē lugas profesionālos teātros, saucami par viesrežisoriem, jo ar teātriem viņus saista līgums tikai uz kādu noteiktu izrādi. Gluži tāpat kā Latvijā dzīvojošo M.Gruzdovu.
Režisora Mihaila Gruzdova vārds latviešu teātra mīļotājiem jau sen vairs nav svešs, un iepriekšējā sezona viņam bijusi īpaši dāsna – tapušas izrādes gandrīz visos Latvijas profesionālajos teātros. Arī pagājušās sezonas Dailes teātra izrāde A.Ostrovska «Vēlā mīla» tika nominēta šā gada «Spēlmaņu nakts» labākās izrādes titulu. Lai gan patiesi var apbrīnot režisora darba spējas, tomēr iepriekšējā sezona viņa radošajā darbā uzrādīja arī zīmes, kuras lika kļūt uzmanīgam. Neviens neapšaubīs, ka izrādes, kuras pēdējos gados tapušas Dailes teātrī, ir kvalitatīvas, taču nopietnas pārdomas raisīja iepriekšējās sezonas izrādes Valmieras, Liepājas un Nacionālajā teātrī. Viņa izrāde Nacionālajā teātrī B.M.Koltesa «Rietumu krastmala» piedzīvoja tādu pašu likteni kā «Dzīres mēra laikā», atšķirība tikai, ka teātris to neizdarīja ar tādu skandāla pieskaņu kā šajā gadījumā.
A.Puškina «Dzīres mēra laikā» ir viena no dzejnieka Mazajām traģēdijām (kopā četras – «Skopais bruņinieks», «Dons Žuans», «Mocarts un Saljeri», «Dzīres mēra laikā»), kuras skatuves liktenis vienmēr ir izraisījis diskusijas, strīdus, varētu teikt, pat neveiksmes. Pavisam nelielais ludziņas materiāls saucams vairāk par literāru nekā dramaturģisku darbu, līdz ar to režisoram, kas ķeras pie šīs lugas interpretācijas, jākļūst par sava veida «darbības» dramaturgu, un ne vienmēr šī režisoriskā dramaturģija saucama par veiksmīgu.
Kādu versiju bija izvēlējies M.Gruzdovs? Vienā vārdā to varētu saukt par ļoti interesantu un netradicionālu, bet… Jā, šajā režisora piedāvātajā versijā bija daudzi «bet». Skatoties izrādi, mēģināju formulēt žanru. Sirreāla atrakciju pantomīma ar grotesku un ironiju – varbūt apmēram tā to varētu dēvēt. Formulējums iznācis diezgan murgains un neskaidrs – kā pati izrāde. Pilnīgi skaidrs, ka režisors teātrī mēģinājis meklēt jaunas formas, kas izteiktu lugas būtību, tātad eksistenciālas problēmas. Taču kā pirmizrādes vakarā, tā arī turpmākās divas notikušās izrādes joprojām atradās negatavā, atļaušos teikt, mēģinājumu procesā. Būtu kritiķa necienīgi noliegt, ka bija arī ļoti veiksmīgas, asprātīgas un ironiskas etīdes, kas tiešām saucamas par atradumiem, taču turpat blakus – garlaicīgi darbības «nāves» punkti, kas šīs atsevišķās kustību (arī bezteksta) epizodes nevis savieno, kā tam vajadzētu būt, bet gluži pretēji, sadala atsevišķos «nogriežņos». Skatītājs ar attīstītu fantāziju un ironisku skatījumu uz pasauli, iespējams, samērā nepretenciozi uzņemtu šo M.Gruzdova lugas lasījumu, taču es pieļauju, ka A.Puškina daiļrades cienītājus šī izrāde varētu pat nedaudz aizvainot. Tā jau gluži nebija, ka izrādei ar lielo krievu dzejnieku nebūtu bijis nekādas saistības – teksts un doma par nāvi saglabājas. Jaunā Rīgas teātra aktieru ansamblis, kas vispār saucams par ļoti profesionālu kopu, šajā marionešu tipa pantomīmā atstāja samocītu iespaidu, izņemot Gunu Zariņu, kas spēj spēlēt ļoti dažādos stilos un žanros, un arī šajā gadījumā saturēja kopā visu šīs izrādes dīvaini mistisko kopainu. Daļēji izrādi varētu dēvēt par nāves mistēriju, jo «dzīru» tēma, kurai būtu jābūt kā pretmetam, kas izceļ un pastiprina eksistenciālās iznīcības klātbūtni, paliek līdz galam neatrisinātā uzdevuma līmenī. Šīs dzīres varbūt varētu nosaukt par «meditatīvu prieka refleksiju», taču nekādā gadījumā – par pirmsnāves «dzīru baudām». Scenogrāfs A.Freibergs maskoti misteriozajai videi radījis pasvītroti butaforisku un «kičīgu» vidi – krievu salkani barokālās pils fragments (skatuves dibenplānā) ar zeltītu eņģeli un koši baltiem mākoņiem pie nāves pelēkajām debesīm savienots ar atsegtas skatuves kailajām prožektoru noklātajām sienām. Skatuves grīda pilna milzīgām akmens vai mūra pils grezno ārsienu atlūzām (bijušās dzīves simbols), kuras, turpinot absurdi grotesko spēles stilu, aktieri ik pa brīdim viegli pārvieto, veidojot holivudisku triku cienīgu efektu. Vai bija tik ļauni un «mēris» tiešām bija saēdis visu izrādi? Domāju, ka pamata milzīgam skandālam nav it nekāda.
Šis gadījums saucams par radošu neveiksmi. Iespējams, ka vainīga režisora nespēja atrast īstu kontaktu ar aktieriem, iespējams – līdz galam nenoformulētā un nepārliecinošā izrādes forma un žanrs. Kārtējo reizi šis A.Puškina darbs ir izrādījies «nepārkožams»…
Pabeidzot gribu citēt 20. gadsimta eksistenciālisma pārstāvja rakstnieka Žana Pola Sartra vārdus par cilvēku lomām viņu dzīvēs: «..ir lielās lomas. Bet vēl ir citas, vesels pūlis citu: filozofs humānists, kas noliecas pār saviem brāļiem kā ar atbildības apziņu apdvests vecākais brālis,… mīl cilvēkā viņa nāvi, un …mīl viņa dzīvi…» Arī filozofs humānists Gruzdovs, «noliecies pār mums», neatbild, ko cilvēkos viņš mīl vairāk – viņu dzīvi vai nāvi…
