Senajā Saules un mēness kalendārā rudens saulgrieži Miķeļi jeb Apjumības (29. septembrī) ir pēdējie skaļie, bagātie vasaras laika svētki pirms klusajām dievainēm.
Senajā Saules un mēness kalendārā rudens saulgrieži Miķeļi jeb Apjumības
(29. septembrī) ir pēdējie skaļie, bagātie vasaras laika svētki pirms klusajām dievainēm. Miķeļdienā mūsu senči atzīmēja ražas novākšanu.
Miķelis parasti pats baltā zirgā vēl apjājis sētas un apklaušinājis, vai vasaras darbi apdarīti. Ja bijuši, vedis baltu kazu lielākam akmenim apkārt, un drīz sācis snigt. Tā vēsta ticējumi, bet mūsdienās diez vai šis vīrs kādam vairs ko jautā, jo par viņu, pelēkajos svārkos un vārpu vainagu galvā, tikpat kā esam aizmirsuši.
Varbūt tikai tad, kad dienas pārāk sāk ritēt savu ritumu – bērniem taču sācies skolas laiks, un saule mūs retāk palutina ar kādu stariņu –, kad no rītiem ir stindzinoši dzestrs, kad lauki un dārzi kļūst aizvien tukšāki un paliek žēl sev atzīties, ka atkal sāksies aukstais, tumšais laiks, reizēm gribas, lai tomēr būtu kāds, kas vēl godināms ar īstu līksmību un pilniem vēderiem.
Mūsu senčiem Miķeļdiena jeb rudens saulgrieži iezīmēja saimnieciskā jeb ražas gada beigas un pēdējo iespēju vēl palīksmot, pirms sākās klusais veļu laiks jeb dievaines. Kaut arī Miķels, Mīkālītis, Mikels skan radniecīgi kristiešu erceņģeļa Mikaēla vārdam (ebr. Mīkā’ ēl ‘dievam līdzīgs’), droši var apgalvot, ka šai gadskārtai senajā kalendārā ar kristīgajām tradīcijām nav ne mazākā sakara. Baznīcas dievkalpojumi Miķeļdienā apgaismotāju ietekmē beidzās 19. gs., un kopš 1832. gada evaņģēliskās baznīcas likumi to vairs nemin starp baznīcas svētkiem. Tautas atmiņā Miķeļi palikuši kā īsti alus, pārpilnības un auglības svētki, kad bija jācep maize, droši varēja ēst plāceni virs plāceņa, dzert pirmo pašbrūvēto alu, vēlākos laikos arī degvīnu, kad bija jāgatavo daudz gaļas, jāvāra kāposti un citi gardi ēdieni.
Vēlāk pazīstami bijuši arī Miķeļdienas tirgi, kad izaudzēto varēja pārdot. Ja visu dienu vējš pūtis vienādi, senči zinājuši, ka labības cenas būs vienādas rudenī un pavasarī, bet, ja pēc pusdienas, tad tā, kā likums, dārgāka pavasarī. Miķeļi bijusi arī svarīga derību diena, kad meitas vēl varējuši paspēt izprecināt, tāpēc viņas zīlējušas šādi: uzkāpj uz slotas un jāj cūkkūtij trīsreiz apkārt, tad pieklauvē pie kūts durvīm un klausās, vai kuilis rukšķ, vai ne. Ja nerukšķ, tad precēties nedabūs.
Senajās tradīcijās svarīga bija Jumja ķeršana. Ticēja, ka Jumis – kopā saaugušas divas vārpas – nesot auglību un svētību nākamajam gadam un ka tas parasti paslēpjoties pēdējā labības kūlītī, ko novāc no lauka. Kaut arī labībai un citiem dārzeņiem jau bija jābūt novāktiem, parasti kāds lauka stūris tika pataupīts Miķeļdienai, lai visa saime to līksmi nokoptu. Galvenā šajā norisē bija barvede – kuplākā, drošākā un strādīgākā sieva –, kas ar dziesmām un saucieniem arvien kāpināja rituāla tempu. Pēc tam sekojis mielasts. No katra ēdiena bijis jāziedo auglības dieviem ražības nodrošināšanai un veļiem, kas parasti ieradušies palūkoties, kā dzīvajiem klājas.
Ar Miķeļiem sākas klusais veļu laiks, Saule iebrien mītiskajā jūrā jeb pāriet uz dzīvi veļu valstībā, un Dievs pa klusam jau kopš Jēkabiem (25. jūlija) akmeņus met ūdenī, lai tas atsiltu. Vidējo viņš met Miķeļos, bet pēdējais kritīs Mārtiņos (10. novembrī), un tad jau upes pamazām sals ciet.
