Līdzšinējās valsts politikas dēļ ģimenes, kurās aug mazi bērni, nonākušas neveiklā situācijā. Lai saglabātu darbavietu, sievietei jāatsāk strādāt, kad mazulim ir pusotrs gadiņš.
Līdzšinējās valsts politikas dēļ ģimenes, kurās aug mazi bērni, nonākušas neveiklā situācijā. Lai saglabātu darbavietu, sievietei jāatsāk strādāt, kad mazulim ir pusotrs gadiņš. Tieši tas ir laiks, kad māmiņas mīlestība un rūpes mazajam vajadzīgas visvairāk. Kur rast risinājumu? Bērnudārzi tik mazus neuzņem. Daudzām ģimenēm vienīgais “glābējzvans” ir auklīte.
Ģimenes centrā “Palēciens” diskusijā tikās māmiņas, kurām bijusi vai joprojām ir cieša saistība ar auklītēm. Ingai Birkmenei (I.B.) meitiņa auklīti izvēlējās pati, Edītes Ziemeles (E.Z.) mazulīti pieskata sešas auklītes, Sanitai Rozenfeldei (S.R.) bija iespēja strādāt pašai par auklīti ASV, Gunas Birzietes (G.B.) bērnus pieskatījusi gan vecmāmiņa, gan kāda studente. Atšķirīga pieredze un atšķirīgas auklītes, taču visām māmiņām neapšaubāmi bijusi viena vēlēšanās – lai bērniņš justos mīlēts un pieskatīts.
Sarunā savu viedokli izsaka arī speciālists ģimenes psihoterapijā Sandis Ratnieks (S.Ratn.).
Kā izlēmāt par auklītes ienākšanu ģimenē?
I.B.: Kad meitiņai bija 11 mēnešu, sāku meklēt aukli. Man bija svarīgi atrast cilvēku, kam meitu droši uzticēt. Ieliku avīzē sludinājumu. Trīs dienas zvanīja dažādas auklītes. Ar vīru jau bijām izrunājuši, kādas ir mūsu prasības. Uz pārrunām uzaicinājām četras pretendentes.
E.Z.: Meitu pārsvarā audzinu viena, jo tētis ir vienīgais pelnītājs ģimenē un strādā dubultīgi. Taču ar laiku sapratu, ka meitiņai ar mani ir par maz, viņa kļuva čīkstīga. Jutu, ka Undīnei vajag kompāniju, jo viņa ir ļoti droša. Tagad mums ir sešas auklītes, no kurām piecas ir radinieces, starp viņām arī divas vecvecmāmiņas un viena auklīte no malas. Katru dienu meita trīs četras stundas pavada pie aukles, kas viņai nodrošina maksimālu uzmanību un rūpes. Bērns ir ļoti apmierināts.
S.R.: Man bija privilēģija pakārtot savu dzīvi lielās meitas vajadzībām, un viņa saņēma lielu uzmanību no manis un vecmāmiņas.
Vai vecmāmiņu un aukli bērns uztver vienlīdzīgi ?
S.R.: Lasīju kādu pētījumu, kurā secināts, ka bērnam ar vecmāmiņām veidojas attiecības un kontakts, kādu nespēj dot ne mamma, ne aukle. Tas ir kaut kas īpašs, ko nevar izskaidrot arī psihologi. Kopā pavadītais laiks visbiežāk abām pusēm ir nozīmīgs. Mums ir ļoti mūsdienīga vecmāmiņa. Viņa vēl strādā, taču laiks mazbērniem atrodas vienmēr.
S.Ratn.: Arī es esmu lasījis, ka bērnam un vecvecākiem veidojas īpašas attiecības. Bieži tā ir kā kompensācija par to, ka jaunībā nav sniegts pietiekami daudz uzmanības saviem bērniem. Vecvecāki neuztver mazo kā savu atvasi, tādēļ atļaujas viņu vairāk lutināt. Padomju gados mammas jau pēc diviem mēnešiem devās uz darbu, lai gan ļoti vēlējās bērnam sniegt mīlestību. Apstākļi to neļāva, savukārt tagad viņai ir laiks un viņa grib to darīt ar pilnu atdevi.
Cik svarīgs bērnam ir tēvs?
S.Ratn.: Māte bērna dzīvē savu nozīmi saglabā visu laiku, bet līdz trim gadiem viņai ir īpaša loma. Svarīgs ir arī tētis. Sākumā viņš var būt it kā fonā, bērns to jutīs, un viņam pietiks, bet vēlāk dēli parasti savus tēvus burtiski “apēd”. Tēvam ir ļoti liela loma identitātes veidošanā, kas puikām ir būtiski. Ja tēva nav, jāmeklē kāds radinieks, kas varētu uzņemties emocionālo atbildību, kompensējot tēva uzmanību.
Vai auklītes ASV atšķiras no mūsējām?
S.R.: Aukles mums nav bijis, bet pati esmu strādājusi par auklīti ASV, kad mūsu ģimene tur kādu laiku dzīvoja. Tā bija ļoti interesanta pieredze, esmu bijusi uz vairākām intervijām, pieskatījusi dažāda vecuma bērnus, ar vienu joprojām saglabājušās ļoti mīļas attiecības. ASV mammas uz darbu iet jau, kad bērnam ir trīs mēneši, un ģimenē tiek meklēta aukle. Manai kundzei darbdienās bija cita aukle, bet brīvdienās zēnu pieskatīju es. Aukles Amerikā vecāki nemeklē aģentūrās, bet gan izmantojot kontaktus. Amerikāņiem prioritāte ir arī bērna drošība. Auklēm jāapgūst vesels kurss par to – kā rīkoties situācijās, kad bērns aizrijas, zaudē samaņu vai gūst traumu. Otra svarīga lieta, ko viņi pārbauda, ir auklītes kriminālā vēsture. ASV bijuši vairāki gadījumi, kad vecākiem radušās šaubas par auklīti, tās palīdzēja kliedēt novērošanas kameras. 80 procentos gadījumu šaubas apstiprinājās – vai nu auklītes netika galā ar saviem pienākumiem, vai arī bērnus fiziski iespaidoja. Amerikāņi par to ļoti uztraucas. Man ar saviem audzināmajiem bija ideāla sadarbība, to apliecina arī kartītes, ko katru gadu saņemu svētkos. Kad gāju uz intervijām, arī man bieži jautāja, kā es rīkotos dažādās situācijās. Esmu pārsteigta, ka Latvijā tā nav. Vecāki var painteresēties, kur auklīte iepriekš strādājusi, piezvanīt un apjautāties, kāds cilvēks viņa ir, der arī uzzināt, kas auklei patīk, kāda ir viņas attieksme. Esmu pārsteigta, cik Latvijā ir vieglprātīga attieksme – vecāki nolīgst aukli, neko par viņu nezinot, pat nepalūdzot pasi. Manuprāt, Latvijā vecāki savus bērnus ļoti bieži “rausta”. Piemēram, mani nesatrauc, ja bērnam izlīst limonāde, bet daudzas mammas tas tracina, tāpēc bērns cieš. ASV, cilvēkiem dzīvojot citā sistēmā, bērni aug ļoti brīvi, viņi ir atvērti un smaidīgi. Mūsu lielā meita bildēs vienmēr smaida, ir priecīga.
G.B.: Mūsu mammām ir ļoti raksturīgi arī nekomunicēties savā starpā. Iespējams, ar gadiem situācija mainīsies, bet pagaidām viņas sēž parkā uz soliņa, bērni spēlējas, bet pieaugušie klusē un cits uz citu pat nepaskatās.
Kā radāt uzticību auklītei?
I.B.: Mums bija svarīga nevis aukles profesionalitāte, bet tas, vai Dārta viņu pieņems, pārējais bija pakārtots. No trim auklītēm viņa atrada kontaktu tikai ar vienu. Pārējos gadījumos aukles meklēja kontaktu, bet Dārta par to īpašu sajūsmu neizrādīja. Es ļoti uzticējos Dārtai, un satikšanās ar mūsu mīļo Ritiņu bija brīnišķīga – tā lielā dzīves gudrība, ko viņa izstaroja, nav aprakstāma. Viņa bez piepūles mācēja radīt mieru, mājīgumu un drošību. Tas bija ļoti dabiski.
S.R.: Ja ziņu par auklīti ir maz un sirds nav mierīga, vecāki var pavērot situāciju, piemēram, negaidīti atnākot mājā. Tad taču redz, ir miers vai saspringums. Var pajautāt kaimiņiem, vai bērns bieži neraud, kā auklīte izturas pret mazo, dodoties pastaigā, kā viņi saprotas utt.
E.Z.: Svarīgi, lai bērns saņemtu mīlestību un labestību, lai cilvēks, kas ir blakus, būtu pozitīvi domājošs, lai kļūdās nevainotu bērnu.
Kādā vecumā bērns vislabāk pieņem aukli?
S.Ratn.: Tas atkarīgs no bērna, bet līdz trīs gadu vecumam mazulim mamma ir ļoti nozīmīga. Ja vien iespējams, viņam šo iespēju nevajadzētu liegt. Pieradināt bērnu pie sveša cilvēka varētu sākt no pusotra gada, bet pakāpeniski – uz dažām stundām dienā. Arī mana kundze paņēma aukli, un sākumā mēnesi viņi laiku pavadīja trijatā, kamēr bērns pie auklītes pierada. Vienlaikus iespējams vērot, kā viņa reaģē uz konfliktsituācijām.
I.B.: Arī mēs pirmos četrus mēnešus dzīvojām kopā, auklīte nāca uz dažām stundām ciemos, lai iepazītos ar Dārtu. Kad meita skrēja pie durvīm un ar sajūsmu sagaidīja Ritiņu, zināju, ka viņa ir gatava mani palaist.
G.B.: Bet cik bērnu auklītei vajadzīgs, lai viņa nopelnītu kaut iztikas minimumu? Ir ļoti neizdevīgi pieskatīt mazo uz dažām stundām. Un cik mammas var atļauties sēdēt kopā ar auklīti mājās, par to vēl maksājot?
Cik maksā auklītēm Jelgavā ?
I.B.: No 40 santīmiem līdz pat latam par stundu. Vidējā summa ir ap 80 santīmu stundā. Var vienoties arī par konkrētu samaksu.
Vai auklītei izvirzījāt īpašas prasības?
G.B.: Katram tās ir atšķirīgas. Manuprāt, no tā nevajag baidīties.
S.R.: Bet tas var arī nobiedēt. Man kāds kungs iedeva divas lapas ar pienākumiem un prasībām. To vidū bija arī mājas uzkopšana. Uzreiz teicu: paldies, esmu auklīte. Katram jāapzinās, viņam vajag auklīti vai mājas uzkopēju. Auklītei ar tādu pienākumu sarakstu nebūs pilnīga atdeve bērnam.
E.Z.: Vakarā, atnākot pie bērna, redzu, ka viņš ir apmierināts, ka bijušas interesantas nodarbes, un esmu droša, ka auklītes uzmanība bijusi veltīta bērnam. Man nevajag, lai viņa mazgātu logus, traukus vai uzkoptu māju.
Varbūt jums ir īpašas vēlmes?
S.R.: Ļoti jauki, ka ir bēbīšu skolas, kur bērni var rast pirmo kontaktu cits ar citu. Bet man ir ļoti liela vēlēšanās, lai katrs bērnudārzs Jelgavā padomātu, kur topošajiem bērnudārzniekiem, kamēr viņiem vēl ir gads pusotra, kaut dažas dienas nedēļā uz stundiņu rīkot nodarbību grupiņā kopā ar audzinātājām, sākumā arī ar mammām, lai bērns pierod pie gaisotnes. Tad, sākot bērnudārznieka gaitas, būs vieglāk gan viņiem, gan vecākiem, gan pedagogiem. ASV tas ir tā saucamais “ievads bērnudārzā”.
